Pēdējā laikā Latvijas ekonomikā ir aktualizējies iekšējā tirgus aizsardzības jautājums. Tas skāris gan piena, gan olu, gan graudu ražotājus.
Pēdējā laikā Latvijas ekonomikā ir aktualizējies iekšējā tirgus aizsardzības jautājums. Tas skāris gan piena, gan olu, gan graudu ražotājus. Pašlaik ļoti interesantas konsekvences izriet no pašmāju cūku audzētāju un cūkgaļas pārstrādātāju neviennozīmīgajām
tirgus attiecībām.
Kā zināms, šā gada maijā Latvijas Cūku audzētāju asociācija vērsās Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisijā (VITAK) ar lūgumu veikt iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, lai novērstu zaudējumus, kas radušies vietējiem ražotājiem pieaugošā cūkgaļas importa rezultātā. Cūku audzētāju prasība tika uzskatīta par pamatotu, un šā gada 27. maijā Saeima pieņēma likumu par pagaidu pasākumu ieviešanu attiecībā uz cūkgaļas importu. šie pasākumi uz 200 dienām stājās spēkā ar šā gada 1. jūniju. Taču problēmas ar to netika atrisinātas, tās tikai sākās – cūkgaļas pārstrādātājiem. Šāda agresīva iejaukšanās Latvijas cūkgaļas tirgū izjauca uz ekonomiskiem pamatiem veidojušos tirgus konjunktūru, vienas nozares intereses liekot augstāk par citām. Jāpiezīmē, ka arī cūku audzētāju situācija krasi neuzlabojās. VITAK turpina pētīt iekšējā tirgus aizsardzības mehānismu piemērošanu. Lai nodrošinātu precīzu pārbaudes veikšanu, atbilstošu aizsardzības pasākumu izvēli un to pamatotības aizstāvību Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO), VITAK ir apzinājusi vairākas iespējas piesaistīt kvalificētus ārvalstu ekspertus iekšējā tirgus aizsardzībā. Tie varētu sniegt palīdzību situācijas analīzē un cēloniskās saiknes pierādīšanā, kā arī VITAK gala ziņojuma sagatavošanā atbilstoši PTO prasībām. Tas jāveic līdz šā gada 17. decembrim, kad beidzas pagaidu pasākumu piemērošanas termiņš.
Ministru kabinets 12. oktobra sēdē nolēma piešķirt līdzekļus no valsts budžeta ārvalstu ekspertu pieaicināšanai VITAK gala ziņojuma sastādīšanai. Valdība ir nolēmusi piešķirt līdz 95 000 latu(!), taču sagatavotā tāme vēl jāprecizē kopā ar Finansu ministriju, jo dažiem pakalpojumiem nebija pierēķināts pievienotās vērtības nodoklis.
Paradoksāli, bet īsto problēmu ne cūku audzētāji, ne arī attiecīgās instances Zemkopības un Ekonomikas ministrijā vienkārši negrib redzēt. Laikam pavasarī tika pievērtas acis uz izskanējušo viedokli, ka igauņu ražotā gaļa ir konkurētspējīgāka. Tā ir ne tikai lētāka, bet arī liesāka un augstvērtīgāka. Diemžēl neviens tolaik skaļi neuzdeva jautājumu – kāpēc? Manuprāt, problēma, lai kā to negrib atzīt Latvijas cūku audzētāji, slēpjas faktā, ka aptuveni 60% no pašmāju cūku audzētāju saimniecībām ir saimniecības, kurās tiek turētas trīs vai mazāk cūkas. Protams, ka arī no šīm trijām cūkām netiek «nodotas» visas, jo daļu saražotās cūkgaļas apēd paši ražotāji un viņu ģimenes. Skaidrs, ka šādos apstākļos nevar būt ne runas par tirgus ekonomiku vai produkcijas konkurētspēju. To sauc par naturālo saimniecību, kurai eirointegrācijas kontekstā nav nekādas nākotnes. Situāciju pasliktina arī tas, ka no 30 līdz 40% Latvijas tirgus veido nezināmas izcelsmes cūkgaļa, taču arī tās izskaušana neatrisinās cūkaudzētāju problēmas pilnībā.
Šajā situācijā nožēlojamā stāvoklī ir gaļas pārstrādātāji, kuri labprāt izvēlētos pārstrādāt vietējo cūkgaļu, tomēr tirgus diktē savus nosacījumus. Godīgajiem gaļas pārstrādātājiem ir diskriminējoši maksāt papildus 70% ievedmuitas nodokli svaigai cūkgaļai, jo viņi maksā valstij nodokļus un darbojas atbilstoši likumdošanas prasībām. Rezultātā netiek attīstītas abas nozares: cūkaudzētāji to nedara savu problēmu un situācijas neizpratnes dēļ, bet cūkgaļas pārstrādātāji – diskriminējošo un nevienlīdzīgo tirgus apstākļu dēļ. Tā vietā, lai veicinātu lētākas un kvalitatīvākas cūkgaļas ražošanu un paaugstinātu tās konkurētspēju, Latvijas cūku audzētāji šādā veidā «iegāž» arī gaļas pārstrādātājus, kuriem nebūt nav obligāti jāpērk viņu ražotā dārgā un reizēm ne pārāk kvalitatīvā cūkgaļa. Tāpēc ir pamatota Latvijas Gaļas ražotāju un gaļas pārstrādātāju asociācijas prasība ļaut gaļas pārstrādes uzņēmumiem vismaz 500 tonnu cūkgaļas importēt bez paaugstinātas ievedmuitas. Atņemot iespēju attīstīties, gaļas pārstrādes nozarē Latvijā var iestāties stagnācija, kas var apdraudēt gaļas ražotāju pozīcijas un tirgu. Un šādi zaudēto ir ļoti grūti atgūt. Bet padomāsim, vai mēs vispār vēlamies šīs pozīcijas zaudēt.
