Kad šis sauklis bija īpaši aktuāls, vēl biju pusaudzis, kurš varbūt pat īsti neapzinājās ne brīvības garšu, ne cenu, ko bieži cilvēkiem un pat veselām tautām nākas par to samaksāt. Arī 23. augustā vēl kā pusaudzis kopā ar mammu stāvēju «Baltijas ceļā», jo mums tas bija svarīgi.
Šo gadu laikā Latvija ir ārkārtīgi mainījusies, sabiedrība pamatīgi sasķēlusies. Un te pat nav runa par nacionalitātēm, lai arī cik ļoti daži politiķi to gribētu. Esam sadalījušies pat ne bagātnieku un strādnieku šķirās. Esam vienkārši sairuši pa vienībām. Lielākā daļa no mums dzīvo katrs savu vienmuļo ikdienas dzīvi ar savām problēmām, vajadzībām, mazajiem prieciņiem un mazajām skaudībām. Bet esam aizmirsuši ko svarīgu – cilvēcību un kopīguma sajūtu. To sajūtu, ar kuru visi kopā tajā tālajā augusta dienā izgājām roku rokā «Baltijas ceļā» – tad mums nebija svarīga sava kabata. Jā, droši vien klusībā ne viens vien aizdomājās, vai pēc dalības «Baltijas ceļā» nenāksies doties kādā tālākā ceļā, jo toreiz jau vēl «stūra māja» aktīvi strādāja un «svarīgi biedri» gan jau arī kaut kur ap cilvēku ķēdi siroja un aktīvi uzņēma portretus. Tomēr bijām gatavi uz visu!
Kādēļ gan tagad mēs vairs nespējam (vai negribam) būt vienoti ne tikai Dziesmu svētku laikā, bet arī sūrajā ikdienā? Krievijas embargo taču ir labs veids, lai mēs – Latvijā dzīvojošie –
parādītu visai pasaulei, ka esam stipri un mūsu kopību neviens nesalauzīs – ne krīzes, ne embargo. Un runa ir par krīzi, kas briest pārtikas ražotāju sektorā – durvis uz Krieviju ir ciet. Nu un? Ja jau viņiem nevajag mūsu garšīgos produktus, ēdīsim paši! Dārzeņu audzētāji sūrojas, ka produkciju tagad nav kur likt un nākas mest kompostā. Kamēr pārstrādātāji sūdzas, ka viņiem pietrūkst izejvielu. Bet parastais pircējs savukārt pilnu tviteri ir «piečivinājis» ar saukļiem – «Hei, audzētāj, padod tik ziņu, esmu gatavs pats aizbraukt pie tevis un par lētāku naudiņu sapirkties rudens veltes!» Lūk! Te arī problēma – mēs esam aizmirsuši, cik vienoti bijām toreiz! Mēs vairs neprotam sadoties rokās un kopīgi cīnīties ar grūtībām. Tā vietā mēs skatāmies viens uz otru un gaidām, kad smaguma nastu uzņemsies kāds cits, nevis visi kopā. Bet reiz teicām: «Kaut pastalās, bet brīvībā…» ◆
