Trīs 26 un 27 gadus jauni vīri jelgavnieks Alfs Pampe, Ņikita Lakstīgala un Māris Pošeika no Ozolniekiem, kas burātāju aprindās pazīstami kā «Razzo» komanda, jau četrus gadus uzvar mikroklases jahtu sacensībās Latvijas un arī plašākā mērogā. Beidzamajā laikā gan Mārim Pošeikam ģimenes rūpes liek ierobežot savu dalību kopējos startos. Turpretī Ņikita un Alfs vēl dzīves enkuru neesot izmetuši. Viņi domā burāt tik ilgi, kamēr paši spēs iekāpt laivā. Puiši smaida, ka sirmā vecumā iespējams arī tāds variants – kāds jaunāks aiznesīs un iecels laivā, un tad tālāk viņi burāšot paši. Abi šķelmīgi piebilst, ka sievietes varot kļūt greizsirdīgas, ja vīrieši savai jahtai tērē vairāk naudas nekā viņām. Viņi atzīst, ka burāšana gan nav tika dārga kā motosports, tomēr burātājam vajag būt čaklam un strādīgam.
Pagājušajās brīvdienās Rīgas svētkos deviņu jahtu konkurencē «Razzo» izcīnīja «Rīgas kausu». Šajās brīvdienās Alfs ar Ņikitu kopā ar citas mikroklases jahtas īpašnieku un kapteini cīnās Polijas čempionātā.
Spuraina zēna tālas
bērnība atmiņas
Jelgavnieks Alfs Pampe īsti neatceras, vai viņam bija pieci vai seši gadi, kad sācis burāt. Pampes ģimenē burāšana ir hobijs gan tēvam Aigaram Pampem, gan arī dēliem. Taču «Razzo» komandas tapšanas vēsture tās mājas lapā pierakstīta diezgan precīzi.
Viss sākās ar to, ka kādu nakti 2010. gada vasarā Māris Pošeika nosapņoja, ka dodas izbraucienā ar jahtu. Ūdeņi viņam patīk no pusaudža gadiem, kad treneres Ilzes Bomes vadībā trenējies smaiļošanā Jelgavas klubā «KC». Taču jahta sapnī bija kaut kas jauns. Par redzēto viņš izstāstīja draugam un kursabiedram Rīgas Tehniskajā universitātē Ņikitam Lakstīgalam. Draugs atklāja, ka viņš arī par jahtām ir domājis, tikai saistot to ar komerciju. Jāpiebilst, ka Ņikita agrāk bija dejojis sporta dejas, skrējis barjeras, peldējis. Brīvā laika pavadīšanā viņam gribējās kaut ko pamainīt. Tad nu abi draugi atcerējās par klasesbiedru spuraino vienpatni Alfu, kas ģimnāzijas laikā ar Ņikitu un Māri pat lāga nesveicinājās. Tolaik skolā Alfs uz burtnīcām un kladēm šņāpa jahtu zīmējumus, un, protams, visa klase arī zināja, ka viņš prot burāt. Ņikita piezvanīja Alfam, kas tolaik studēja LLU Tehniskajā fakultātē, un visi trīs satikās.
Desmit stundas cieši blakām
Alfs stāsta, ka 2010. gadā komandas veidošanās sākās ar kopīgu «putekļu rīšanu» galdnieka darbnīcā. Tolaik viņa īpašumā bija nonākusi kāda no jūras izskalota olimpiskās klases «Lidojošais holandietis» jūras jahta. Atradējs, piedraudot Alfam: «Ja tev nevajag, tad dedzinām kopā!», bija atdevis viņam. Puiši lūkoja jahtu atjaunot, un tā pamazām sāka veidoties viņu savstarpējā sapratne, kas ir ļoti svarīga, komandā startējot sacensībās. No jūras izskalotā jahta gan nebija piemērota mikroklases jahtu sacensībām, ko ik pārnedēļu Latvijas Zēģelētāju savienība rīko Usmā. Taču Ņikita un Māris pieņēma Alfa piedāvājumu kopīgi visiem trim viņa tēva Aigara vadībā sākt trenēties ar mikroklases jahtām. 2011. gada sezonā trijotne jau startēja sacensībās Usmā.
«Jahtu Latvijā ir krietni vairāk nekā aktīvo burātāju. Tādēļ bieži vien jahtu īpašnieki tās izīrē vai arī meklē komandas biedrus,» skaidro Alfs. Viņš piebilst, ka burāt ar mikroklases jahtu parasti cilvēkam jebkurā vecumā var iemācīt nedēļas laikā. Viņš pats bērnībā vēja ķeršanas māku sācis apgūt gumijas laivā ar buru, ko tai bija pielicis tēvs, kuram paticis velcēt spininga vizuli.
2011. gadā Usmas ezerā trīs draugi izcīnīja piekto vietu «50 jūdžu regatē». Šo distanci burātāji veic apmēram desmit stundās (mikroklases jahtas vidējais ātrums ir apmēram pieci mezgli jeb deviņi kilometri stundā).
Gan gliemežu gaitā,
gan traucoties vētrā
2012. gadā visi trīs vīri, jau būdami jauni inženieri, sameta naudu, lai nopirktu lietotu mikroklases jahtu. Tā tad arī tika pārdēvēta par «Razzo», kas itāliski nozīmē «raķete». Jahtas pretenciozais nosaukums attaisnojās. 2012. gadā «Razzo» komanda sacensībās guva pirmās vietas Usmas jahtkluba sezonas atklāšanas regatē, atklātajā Baltijas regatē Rīgā, Baltkrievijas čempionātā un vairākās citās sacensībās. 2013. gadā «Razzo» bija pirmā sešās no deviņām Latvijas mēroga mikroklases jahtu sacensībām. Arī šogad sokas ne sliktāk. Par uzvaru «Rīgas kausā» Alfs Pampe stāsta, ka nogurums pēc sacensībām bija pamatīgs, jo desmit braucienos nācās cīnīties vairāk nekā desmit stundas.
«Parasti mikroklases jahtām Latvijas čempionātos startē kādas padsmit ekipāžas,» stāsta Ņikita Lakstīgala, pārcilājot medaļu buntīti. «Latviešos dažkārt jūt tādu attieksmi – ja nevari būt pirmais, tad nestartē nemaz. Taču, manuprāt, pirmkārt jau ir svarīgs pats sacensību gars, adrenalīns. Ceļš līdz uzvarai ir smags, bet es izlieku no sevis 110 procentu. Smieklīgas gan izskatās mikroklases jahtu sacensības, kad tās gadās bezvējā – tā ir kā gliemežu bīdīšana,» pasmaida Ņikita. Taču reiz «Razzo» iegājusi vējā, kas pūtis ar spēku 22 metri sekundē. Tas gan bijis mazliet par traku, pēc tam nācies remontēties. Atsevišķi no «Razzo» komandas Ņikita šogad startējis mikroklases jahtu pasaules čempionātā Vācijā, kā arī Krievijas čempionātā.
Arī Māris Pošeika atzīst, ka «Razzo» komandā viņu galvenokārt saista sacensību gars. Viņaprāt, uz ūdeņiem var arī pilnīgi atpūsties no darba lietām.
Jahtu grūti pārdot
«Razzo» kapteinis Alfs Pampe spriež, ka būtu interesanti ar jahtu apburāt apkārt «tam bumbulim» jeb zemeslodei. Uz «Razzo» klāja Alfs un Ņikita runājuši ar jahtas «Milda» komandas dalībnieku Māri Gaili, kurš no 2001. līdz 2003. gadam apburāja apkārt pasaulei. Māris Gailis stāstījis, ka komandas dalībnieki ceļojuma laikā kļūst cits citam tik saprotami, ka jau pēc pāris mēnešiem gan stāsti, gan arī joki sāk atkārtoties. Tādos gadījumos jūrnieki jokojuši: «Aizpagājušo reizi tu šo joku izstāstīji labāk.»
Māris Pošeika gan domā, ka viņam burājumam apkārt pasaulei diez vai sanāktu laiks, taču jahtu pārgājienā jūrā gan gribētu piedalīties. Atceroties vairākas jūras regates, Alfs un Ņikita stāsta par jūnijā Roņu salā satiktu saskanīgu somu pāri, kas tur piestājis ar 14 metru garu jahtu. Gan vīram, gan sievai pāri sešdesmit, un abi mierīgi apceļojuši Baltijas jūru. Burātāji atzīst, ka Baltijas jūra tomēr ir diezgan garlaicīga. Maz klinšainu salu, nav vulkānu kā, piemēram, Vidusjūrā, arī ūdenī dziļāk par metru redzēt nevar (vecie burātāji stāsta, ka agrāk Baltijas jūrā zem ķīļa varēja saskatīt pat astoņu metrus). Toties cita lieta, ja notiek sacensības vai treniņi, kur tiek pielabota savstarpējā rīcības koordinācija. Puiši piebilst, ka jahta «Razzo» ir izlikta pārdošanā. Komandai nav lielas pārliecības, ka kāds to par prasīto cenu, atmaksājot ieguldīto naudu, nopirks. Taču «Razzo» viņiem ir palikusi mazliet par lēnu. Puiši startē ar aizlienētām jahtām, kam ir lielākas buras un ātrums. ◆
Burāšana ir dzīvesveids
Aigars Pampe, «Razzo» treneris
◆ Burāšana ir dzīvesveids, tā ir slimība, no kuras nevajag ārstēties. Noķert vēju un sadarboties ar to, izjust, kā tas tevi paņem un nes. Mīlēt ūdeni, kamēr tas ir šķidrs, tā ir bauda, kuru nevar aprakstīt, bet var izjust ar sirdi.
Man 12 gadu vecumā neviens burātājs nebija pazīstams. Pats mērķtiecīgi apguvu jahtu būves teoriju un burāšanas nianses. Esmu projektējis un uzbūvējis vairākas buru jahtas. Jahtu tāljūras kapteiņa kvalifikāciju ieguvu Tallinas Jūras skolā.
«Razzo» komanda ir uzvarētāji, šī garša sēž zem mēles un nedod miera sirdij, lai atkal un atkal izjustu uzvaras garšu. Tas, kurš mācās un mainās, var uzvarēt.
