Divas viesuļvētras, brāžoties pāri Latvijai sešdesmito gadu beigās, neatstāja neskartus arī Jelgavas apkārtnes mežus, sagāžot tik daudz koku, ka pašu spēkiem vien šo postažu savākt nespēja. Tas nozīmēja, ka arī Klīves mežniecībā, tāpat kā daudzās citās vietās, ieradās leģendārās guculu brigādes.
Tumšādainie dienvidnieki, nojauzdami labu peļņu gan naudā, gan graudā (lasi – baļķos!), mežā rāvās kā zvēri, un nekas, ja kādu saspieda atpakaļ krītošais egļu celms vai uzspēra gaisā saliekts un nevietā aizzāģēts koka stumbrs. Guculijā jau tajos laikos sākās bezdarbs, un lielajās ģimenēs viens ēdājs mazāk nebija nekāda lielā traģēdija, ja vien mājās pārbraukusī brigāde peļņas tiesu atdeva arī bojāgājušā piederīgajiem.
Ikdienā guculi strādāja no gaismas līdz tumsai (un ko gan viņi, svešā vietā nonākuši, citu lai darītu), bet, tuvojoties viņu reliģiskajiem svētkiem, brigādes jau laikus devās mājās, lai atgrieztos ne ātrāk kā pēc divām nedēļām. Pēc tam svinēšana turpinājās Latvijā, jo katram mežcirtējam, padusē pasista, klunkšķēja plastmasas kannele ar tādu puskonjaku, pussamogonku, kādu mēs, latvieši, toreiz nebijām ne ostījuši, ne baudījuši. Ja kādam iztrūka kannele, tad čemodānā gulēja pāris termoforu ar gluži tādu pašu saturu. Kamēr to visu iztukšoja, pagāja vēl divas trīs dienas.
Reiz šādos svētkos iznāca piedalīties arī man. Zināju, ka pie manis strādājošā brigāde ir atgriezusies no tālā ceļojuma, taču tajā rītā mežā nevienu cirtēju neatradu. Devos uz viņu mītni – kādu pēckara gados pamestu māju.
Jā, tur ap garu galdu pulcējās tikko piecēlušies neskūti vīri pēc iepriekšējā vakara uzdzīves piesarkušām ačelēm. Mani bez vārda runas nosēdināja goda vietā – galda galā līdzās brigadierim – un uzreiz pielēja divsimtgramīgu glāzi ar duļķaini iedzeltenu šķidrumu.
«Uz tavu veselību, priekšniek!» brigadieris uzsauca tostu, un visi vīri kā zaldāti vienlaicīgi pacēla katrs savu trauku.
Es arī izdzēru savējo. Gar acīm nošķīda sīkas zvaigznītes, un likās, ka manās iekšās kāds būtu iespraudis nokaitēta dzelzs gabalu.
Un tad aizgāja! Rudens dienas palsumu nomainīja vakara krēsla, glāzes pildījās un tika tukšotas, mani guculi dziedāja par hlopciem un devčinām, un es, ne vārdus, ne melodiju nezinādams, brēcu viņiem līdzi, cik vien plaušās bija spēka.
Nācu pie sajēgas otrās dienas pievakarē, gulēdams salmos tās pašas istabas kaktā. Mani laikam uzmodināja brigadiera sulīgie krācieni. Viņš bija pakritis turpat līdzās, pat miegā apskāvis mani kā mīļu un sen neredzētu radinieku. Galva bija pārsteidzoši skaidra, tādēļ, tikko apjautis savu atrašanās vietu, sapratu – nu būs ziepes! Ne jau par to, ka šodien nebiju parādījies mežniecības kantorī – manām gaitām mežzinis, pat gribēdams, nevar izsekot, bet ko teiks sieva! Jārunā atklāti – viņa man nepārmet par vīru pulkā izdzertu glāzīti, taču ir velnišķīgi greizsirdīga. Un tagad man vajadzēs atskaitīties par veselu nakti, ko es, sievasprāt, varēju pavadīt pie nezin kādas draiskules.
Draudošās briesmas apcerēdams, klusi atstāju guculu māju un pāris kilometru garajā ceļā līdz savam dzīvoklim kalu vienu sevis attaisnojošu plānu pēc otra, līdz beidzot…
Savās mājās nonācu vēlā vakarā. Visur valdīja tumsa – sieva, acīmredzot mani nesagaidījusi, bija devusies pie miera. Labi vēl, ka ārdurvis nebija aizbultētas. Es, tēlodams iereibušu, kaut ko pie sevis murminādams, virtuvē iespēru pāris spaiņiem. Tie nograbēja tik skaļi, ka pat miroņiem vajadzēja atmosties. Tad, gaismu neieslēdzis, noāvu zābakus un ar visām drēbēm iezvēlos mūsu laulības gultas ārmalā.
Sieva kādu brīdi gulēja klusi un ieklausījās, tad jutu viņas roku uz saviem matiem. Tam vajadzēja nozīmēt vai nu izlūkošanas gājienu, vai glāstus.
«Nelien klāt, vecā kaza!» es, roku atgrūzdams, iebļāvos. «Mana sieva labāka par tevi!»
Kundze brīdi pagulēja mierīgi, tad atkal jutu viņu tuvojamies – šoreiz ar visu augumu.
«Ko es tev teicu!» es turpināju. «Prom! Mana sieva labāka!»
Beidzot manai kundzei pielēca. Ja jau es, pat sadzēries būdams, atzīstu viņas pārākumu pār citām brunču valkātājām, tad taču skaidrā prātā esmu gluži vai paraugvīrs, kurš savu vīrietību glabā tikai viņai vienīgajai.
Dzirdēju, ka sieva izkāpj no gultas, uzmet kaut kādus drēbes gabalus un aiziet uz virtuvi. Drīz vien no turienes atplūda ceptas gaļas smarža, kas manam izsalkušajam kuņģim likās kā pats debesu balzams.
Pēc neilga laika kundze, istabā gaismu ieslēgusi, mani maigi modināja: «Mīļo vīriņ, nāc nu iekod kaut ko vakariņās – diezgan esi bez silta ēdiena pa mežu nomocījies.»
Uz virtuves galda bija nolikts šķīvis ar ceptu šķiņķi un olām, skābētu gurķu burciņa (ak, pasaka!) un no ledusskapja tikko izņemts aprasojis kortelītis.
Ēdu kā pelnījis, bet sieva, pretī nosēdusies un galvu rokās iespiedusi, manī mīlīgi noskatījās.
Pēc tam mēs gājām gulēt, un tā nakts ne par mata tiesu neatšķīrās no mūsu pirms daudziem gadiem bijušā pusaizmirstā medusmēneša. ◆
