2014. gada 21. augustā, kad biju ieradies SIA «Jelgavas Autobusu parks», lai noslēgtu autobusa nomas līgumu, tā tehniskais direktors Gints Burks teica: «Iedod man autobusu, tad vari nākt strādāt!»
2012. gadā, kad vēl biju Jelgavas Autobusu parka šoferis un strādāju ar pilnīgi jaunu «Ambassador» autobusu ar valsts numurzīmi HT 877 (sliktiem šoferiem droši vien jaunus autobusus nedod), zināju, ka, sākot darbu par šoferi, Autobusu parka kasē jāiemaksā drošības nauda 250 latu apmērā. Lai piepildītu komercdirektores Viktorijas Ļubļinskas sapņus par pārvadājamo pasažieru skaitu, man bija jānāk ar saviem pasažieriem un jānopērk viņu vietā biļetes no savas algas, bet tagad, kad esmu atguvis autovadītāja tiesības, man jānāk arī ar savu autobusu!
No 2011. gada februāra līdz 2012. gada 12. septembrim strādāju Jelgavas Autobusu parkā par šoferi. 2012. gada 17. augustā «Zemgales Ziņās» tika publicēta «aculiecinieka» fotogrāfija, kurā redzams 2. maršruta autobuss ar valsts numurzīmi HT 877.
Tajā pašā dienā Autobusu parkā ar minēto fotogrāfiju rokās bija ieradies Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas Patruļdienesta rotas inspektors virsleitnants Aigars Tutiņš, lai uzzinātu, kurš no šoferiem 16. augustā 16.40 strādāja ar 2. maršruta autobusu virzienā uz Teteli. Uzzinājis, ka tas biju es, A.Tutiņš pasmaidīja un aizbrauca atpakaļ uz iecirkni.
20. augustā tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols, un 21. augustā Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas priekšnieks pulkvežleitnants Aivars Putniņš, pieņemot lēmumu, vadījās vien no protokolā ietvertās informācijas. Kad biju ieradies uz lietas izskatīšanu, viņš norādīja: «Mans lēmums ir tāds, jo neviens no Jelgavas Autobusu parka mehāniķiem man neko nav ziņojis.»
Kā 2014. gada 19. augustā sarunā atzina Zemgales apgabala prokuratūras virsprokurora vietas izpildītājs Pēteris Sondors: «Jebkurš cits šoferis, visticamāk, paliktu nesodīts ar vadītāja tiesību atņemšanu, ja vien Autobusu parka vadība būtu iesniegusi Aivaram Putniņam pozitīvu raksturojumu.»
2012. gada 17. augustā Autobusu parka valdes loceklis Pēteris Salkazanovs publicēto fotogrāfiju pārsūtīja uz Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldi un nodeva «vainīgo» šoferi sodīšanai. Slēpjot no manis šo rīcību, viņš apgalvoja, ka viss būs kārtībā, lai tik es nākot uz darbu un strādājot!
Neilgi pirms 2012. gada 16. augusta notikumiem jau biju ievērojis, ka manis vadītais autobuss tiek fotografēts – ar tādu aprēķinu, lai fotoattēlā būtu redzams cilvēks, kurš atrodas pie stūres. Vienu no šādiem fotogrāfiem pamanīju apstādījumos pie dzelzceļa stacijas. Domāju, ka fotogrāfus bija norīkojusi Valsts policijas Zemgales reģiona pārvalde un viņi rīkojās tās uzdevumā.
Uzskatu, ka līdz šim neatklātā persona, kas atradās pie tās vieglās automašīnas stūres, no kuras vadītāja vietas tika uzņemta fotogrāfija, ir policijas darbinieks, kurš rīkojas A.Putniņa uzdevumā, ja jau viņa identitāte tiek tik rūpīgi slēpta. Zinot to, ka šis cilvēks neapšaubāmi ir notikuma aculiecinieks, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvalde to neuzrāda kā liecinieku administratīvā pārkāpuma lietā.
Ja persona, kas uzņēmusi fotoattēlu, ir anonīma un nav nopratināta tiesā kā lieciniece un brīdināta par atbildību par nepatiesas liecības sniegšanu, lietas materiālos esošais un «Zemgales Ziņās» publicētais fotoattēls nav pierādījums administratīvā pārkāpuma lietā, tāpēc noraidāms pēc būtības.
2012. gada vasarā Jelgavas Autobusu parkam katastrofāli trūka šoferu un daudzas reizes pastāvēja iespēja, ka tiks «norauti» reisi. Atļaušos atgādināt Autobusu parka vadībai, ka tieši es biju tas, kurš bieži vien strādāja bez brīvdienām – pat 10 dienas pēc kārtas –, lai glābtu komercdirektori V.Ļubļinsku un Pārvadājumu nodaļas vadītāju Gati Dūmiņu un līdz ar to arī Jelgavas Domi no situācijas, ka kāds no autobusiem neizbrauc uz līnijas. To atceras visi dispečeri, mehāniķi un šoferi, kas tajā laikā un arī vēl tagad strādā Autobusu parkā, – es nekad neatteicu, ja bija jāaizstāj kāds saslimis vai aiz pārguruma nomiris šoferis – jā, jā, bija arī tādi gadījumi…
Jelgavas Autobusu parkā nav tikai jauni autobusi un skaisti saģērbti labākie šoferi, ir arī darbs bez brīvdienām, sabojāta veselība, nereāli plāni, regulāras iemaksas no šofera algas un vadības represijas.
Pilnīgi iespējams, ka 2012. gada 16. augusta pēcpusdienā visu šo faktoru ietekmē (strādājot jau kuru dienu bez brīvdienām), stāvot ar autobusu pie Garozas ielas dzelzceļa pārbrauktuves, nepamanīju, kurā brīdī pēc tam, kad kravas vilciens jau bija aizbraucis Jelgavas virzienā, atkārtoti iedegas luksofora mirgojošais sarkanais signāls.
Katrs šoferis var nonākt tādā situācijā, kādā tobrīd atrados es. Pārrunājot to ar kolēģiem, noskaidroju, ka jau agrāk vairākkārt pie šīs Garozas ielas dzelzceļa pārbrauktuves bijuši gadījumi, kad barjera tiek uzlaista uz autobusa jumta vai nolaista starp kravas automašīnas kabīni un puspiekabi – tas viss tikai tādēļ, ka pārbrauktuves dežurante bija neuzmanīga un nevērīgi attiecās pret saviem pienākumiem.
Jā, pārbrauktuves dežurantei ir taisnība, ka luksoforu mirgojošais sarkanais signāls ieslēdzas automātiski un barjeras sāk aizvērties pēc 12 sekundēm, bet ir arī cilvēciskais faktors – viņas pienākums ir vērot situāciju un nepieciešamības gadījumā nospiest pogu, lai apturētu barjeras nolaišanos, kamēr zem tās atrodas kravas automašīna vai autobuss, kas nevar 12 sekundēs izbraukt šo posmu, jo pārbrauktuve ir nelīdzena un automašīnas brauc lēni.
Par to, ka šādi gadījumi bijuši, tajā skaitā ar Jelgavas Autobusu parka autobusiem, liecina fakts, ka komercdirektore V.Ļubļinska, sniedzot ievadinstruktāžu satiksmes drošībā, citiem šoferiem teica, lai viņi uzmanās no dzelzceļa pārbrauktuvju barjerām, kas var pēkšņi uzkrist uz autobusa jumta.
Visticamāk, es biju vienīgais, kam 2012. gada jūlijā komercdirektore V.Ļubļinska atļāvās paziņot, ka viņai neesot laika sniegt man šādu instruktāžu, viņa to darīšot septembrī. Kā zināms, septembris man kā Jelgavas Autobusu parka šoferim tā arī nepienāca.
No tā var secināt, ka komercdirektore V.Ļubļinska mani kā autobusa šoferi un pasažierus apzināti pakļāva briesmām, ko varētu radīt dzelzceļa pārbrauktuves šķērsošana. Bet valdes loceklim P.Salkazanovam bija svarīgāk glābt savu ādu.
Savukārt V.Ļubļinska sarunā ar mani izteicās, ka «jūs kā profesionāls autovadītājs savu karjeru esat beidzis un šim darbam vairs neesat derīgs».
Jelgavas Autobusu parkam kā jebkuram darba devējam darbinieks ir vajadzīgs tikai, kamēr tas pilda pienākumus un uzņēmuma kasi, tādēļ 2012. gada 12. septembrī tiku atbrīvots no darba. Kad par to uzzināja mājas saimnieki, es tiku izlikts arī no dzīvokļa.
2013. gada oktobrī, kad mēģināju atrast darbu citā autopārvadājumu firmā, personāla atlases speciāliste zvanīja uz iepriekšējo darbavietu – Jelgavas Autobusu parku, kura Pārvadājumu nodaļas vadītājs G.Dūmiņš atbildēja, ka man esot problēmas ar satiksmes noteikumu ievērošanu…
Lūk, tāda ir Jelgavas Autobusu parka vadības attieksme un pateicība par ieguldījumu uzņēmuma problēmu risināšanā. ◆
Ar cieņu, Aldis Anaitis, autovadītājs ar 36 gadu stāžu
