«Ja ir pļava un koks, tad viss kārtībā,» raksturojot savu mīļāko treniņvietu, smej Eiropas invalīdu vieglatlētikas čempionāta bronzas medaļniece diska mešanā jelgavniece Ingrīda Priede. Kāpēc koks? «Lai, metot pāri zaram, roka un plecs ceļas pareizā augstumā,» skaidro meitene, kas savu kopš dzimšanas iegūto kustību problēmu ar sporta palīdzību spējusi pārvērst ikdienā apkārtējiem teju nemanāmu, bet vieglatlētikas sektorā – apbrīnas cienīgu. «Ingrīda savā 38. sporta medicīniskajā klasē ir labākā Latvijā,» apstiprina Jelgavas invalīdu sporta un rehabilitācijas kluba «Cerība» vadītāja un sportistes pirmā trenere Ruta Kļaviņa.
«Cerībā» viņa, tolaik 1. sanatorijas internātskolas audzēkne, ir kopš kluba dibināšanas 1993. gadā.
Trīs gadus vēlāk sākusi pārstāvēt Latviju starptautiskās vieglatlētikas sacensībās invalīdiem un 1999. gadā, jau pašreizējās treneres Maijas Ukstiņas vadībā, Nīderlandes atklātajā čempionātā nopelnījusi veselas četras spožākā kaluma medaļas – 100 metru skrējienā, lodes grūšanā, diska un šķēpa mešanā.
– Tātad esi draugos ne tikai ar disku?
Sākumā tiešām darīju visu – lēcu, skrēju, metu arī šķēpu, grūdu lodi, bet pamazām pēc treneres ieteikuma pa vienai disciplīnai sāku ņemt nost, līdz paliku pie divām – diska un lodes.
– Pirmais Eiropas čempionāts 2003. gadā acīmredzot apliecināja izvēles pareizību.
Jā, Asenā izcīnīju zelta medaļu diska mešanā un sudrabu lodes grūšanā, bet gadu iepriekš trešajā pasaules čempionātā Lillē, Francijā, līdz ar pirmo vietu biju savā klasē labojusi arī pasaules rekordu.
– Cik toreiz aizmeti?
27 metrus un trīs centimetrus. Nu jau tas ir ievērojami pārspēts, lietuviete Aldona Grigaliuniene 2006. gadā aizmeta pāri 30.
– Kopš tavām iepriekšējām Eiropas un pasaules medaļām sanācis lielāks pārtraukums. Vai arī toreizējās konkurentes vēl ir formā?
Dažas sastopu sacensībās, dažas, kā pasaules rekordiste Aldona, iespējams, no lielā sporta aizgājušas, citas savukārt nākušas klāt. Nosacītais pārtraukums, kad kopš Pekinas spēlēm 2007. gadā lodi un disku manai medicīniskajai klasei vairs neiekļāva Eiropas un pasaules čempionātu programmā, noteikti nepalika bez ietekmes. Es tomēr turpināju trenēties, piedalījos Latvijas un citās starptautiskās sacensībās, kamēr, redz, disks atkal parādījās.
– Medicīniskā klase – tā ir pastāvīga vai laiku pa laikam no jauna jāapstiprina un var arī mainīties?
Ja veselība pasliktinās, starptautiskā komisija to var arī mainīt. Es biju uzaicināta iziet komisiju saistībā ar 38. un 37. klases atjaunotu iekļaušanu Eiropas čempionāta diska mešanas sacensībās, un to arī pagājušajā gadā sacensību laikā Itālijā izdarīju.
– Cik tāla tev patlaban šķiet 30 metru robeža, ko šoreiz nesasniedza arī pirmās vietas ieguvēja?
Treniņos ap 30 spēju, bet sacensībās stress acīmredzot dara savu. Tikai šosezon esmu sākusi mest ar apgriezienu, un pašlaik no tiem 27 metriem netieku ārā. Bet drīz, cerams, tikšu.
– Izklausās gana apņēmīgi.
Gribētos uz Brazīlijas spēlēm. Ja uz turieni tikšu, tad, domāju, tās varētu būt pēdējās lielās sacensības.
– Tas nozīmē, ka turpināsi ierastajā treniņu režīmā?
Tagad vēl kādu nedēļu atpūtīšos, un tad… Nākamgad rudenī ir pasaules čempionāts Katarā, bet februārī Apvienotajos Arābu Emirātos starptautiskas sacensības, uz kurām mūsu Paralimpiskā komiteja deleģē pasaules un Eiropas medaļniekus. Tie būs svarīgi pārbaudes starti, gatavojoties 2016. gada spēlēm Brazīlijā. Līdz šim esmu trenējusies septiņas reizes nedēļā. Darbdienās atkarībā no darba režīma – no rīta vai vakarpusē – braucam ar treneri uz «zocu». Ja tur jau stadions ciet, tad rezervē ir tā «pļava ar koku». Vismaz reizi nedēļā darbojos svaru zālē. Ziemā ir imitācijas treniņi Sporta hallē.
– Pēc darba vēl tādu pamatīgu sporta slodzi – ir ko turēt.
Ir jau. Darbs arī fiziski diezgan nogurdinošs – DHL noliktavā marķēju preces. Ja ir daudz pasūtījumu, iznāk arī pastrādāt ilgāk.
– Un kā atpūties?
Vienkārši. Vislabprātāk laukā, mežā. Man patīk gan sēņot, gan kartupeļus lasīt vai sienu vākt. Protams – visu ar mēru.
– Ko svarīgu vēl nepajautāju?
To, cik svarīga manā dzīvē bijusi «Cerība» ar Rutu Kļaviņu un Maiju Ukstiņu, kurām gribu teikt vislielāko paldies. Apzinos – bez tā visa es būtu cits cilvēks. Protams, paldies arī visiem finansiālajiem atbalstītājiem, kas devuši iespēju piedalīties augsta līmeņa sacensībās, redzēt pasauli un sasniegt to, ko esmu spējusi. ◆
