Veido melnā stārķa parku
Pakāpeniski īstenojot dažādus projektus, Bukaišu pagasta centrā top melnā stārķa parks. Tieši stārķis izvēlēts par pagasta simbolu, jo tā teritorijā iestiepjas dabas liegums «Ukru gārša», kurā ir fiksētas divas šā putna ligzdas. «Pirms dažiem gadiem domājām, kas varētu būt tāds, ar ko pie mums piesaistīt cilvēku uzmanību, un izvēlējāmies melno stārķi,» stāsta Tērvetes novada Bukaišu pagasta pārvaldes vadītāja Sandra Latiša.
Lieguma teritorija īpaši atzīmējama kā mazā ērgļa, melnā stārķa, vairāku dzeņu sugu un citu aizsargājamu putnu ligzdošanas vieta. Te vērojama biotopu daudzveidība, ozolu audzes, kā arī relatīvi neskarta daba.
Iesaistoties arī vietējiem iedzīvotājiem, izvēlētajā vietā nolīdzināta zeme, izveidotas dobes, izvietoti soliņi un pašlaik tiek gatavoti materiāli par melno stārķi, kas parkā tiks izvietoti informatīvajā stendā.
Vajag tikai darīt
«Visiem ir lielas iespējas, vajag tikai darīt,» saka pārvaldes vadītāja un stāsta, ka Bukaišos cenšas iegūt līdzekļus, pretendējot uz dažādiem ES finansētiem projektiem. Arī no savas Tērvetes novada pašvaldības nemaz nejūtoties apdalīti. «Mēs novadā esam mazākais pagasts, bet nevarētu teikt, ka tāpēc mums piešķirtu mazāk līdzekļu. Iespēju robežās vienmēr tiekam atbalstīti,» atzīst S.Latiša.
Pagastā dzīvo salīdzinoši nedaudz iedzīvotāju – pēc reģistrētajiem datiem, gandrīz astoņi simti, tomēr esot mazāk. Pirms dažiem gadiem īpaši justs, ka cilvēku kļūst mazāk, sevišķi jaunie devās prom. Tagad iedzīvotāju skaits ir līdzsvarojies un vairs pārāk nesamazinās. Pat daži jauni cilvēki atgriezušies uz dzīvi pagastā – gan no ārzemēm, kur bija devušies peļņā, gan dažādu skolu absolventi.
Kā jau Zemgalē, lielākoties Bukaišos dzīvo lauksaimnieki. Pagastā reģistrētas 74 zemnieku saimniecības, no kurām strādā 58. Sešpadsmit saimniecības zemi ir iznomājušas.
Pārvaldes vadītāja lepojas, ka pagastā darbojas teātra pulciņš, vizuālās mākslas un deju studijas, ziemas periodā notiek apmācības rokdarbos, ko labprāt apmeklē pagasta iedzīvotājas. «Mūsu pagasts ir nomalē, un laukos ģimenēm ne vienmēr ir iespējas izbraukāt uz novadu centriem, lai bērni varētu apmeklēt pulciņus, tāpēc cenšamies piedāvāt izvēli uz vietas. Labi, ka novada pašvaldība apmaksā pulciņu vadītāju darbu,» stāsta S.Latiša.
Māja Herbertam Cukuram
Bukaišos lepojas arī ar to, ka pagastā savulaik dzīvojis konstruktors, lidotājs un žurnālists Herberts Cukurs (1900–1965), kurš pazīstams ar lidojumiem vienatnē pāri kontinentiem un arī ar lidmašīnu projektēšanu un konstruēšanu. H.Cukurs savu ceļu aviācijā sāka, 23 gadu vecumā uzbūvējot pirmo lidmašīnu. Slavu viņš ieguva, par spīti nolietotā «Renault» dzinēja radītajām problēmām, 1933. gada novembrī sasniedzot Gambiju, bet Latvijā atgriežoties 1934. gada maijā.
Pēc lidojuma uz Gambiju 1935. gadā H.Cukurs saņēma Bukaišu pagasta Lidoņus. Šī ēka ar nelielu zemes platību viņam tika piešķirta kā balva. Tagad tajā izvietots Bukaišu pagasta tautas nams, kurā izveidota arī piemiņas istaba H.Cukuram. Pagastā mēdz viesoties viņa dēls, kurš arī iedevis materiālus, kas stāsta par tēva gaitām un apskatei izlikti piemiņas istabā. Aplūkojama arī 1934. gadā izdotā H.Cukura grāmata «Mans lidojums uz Gambiju».
No firsta Līvena līdz Suvorova saimniecībai
Pirmo reizi vēstures avotos Bukaiši minēti 1605. gadā. 1795. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II atdāvināja Bukaišu un Mežmuižas muižas ar piegulošajām zemēm Oto fon der Hovenam, savukārt 19. gadsimta sākumā Bukaiši nonāca firstu Līvenu īpašumā. Viņi izbūvēja plašu muižas centru ar dīķiem un apstādījumiem, tika uzcelta lepna muižas pils, kuru gan 1905. gada nemieru laikā nodedzināja. Ķieģeļus no pils drupām apkārtējie zemnieki vēlāk izmantoja savu māju celtniecībai.
1935. gadā pagasta platība bija 98,2 kvadrātkilometri. 1945. gadā pagastā izveidoja Bukaišu un Skuju ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1949. gada pavasarī Bukaišu un Skuju ciemos izveidoja sešus kolhozus, kas laika gaitā saplūda vienā kopsaimniecībā, kuru nosauca Suvorova vārdā. 1954. gadā Bukaišu ciemam pievienoja Skuju ciemu. 1958. gadā daļu Bukaišu ciema pievienoja Ukru ciemam, bet 1977. gadā daļu Ukru ciema Bukaišu ciemam. 1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. Tagad Bukaišu, Augstkalnes un Tērvetes pagasti apvienojušies Tērvetes novadā.
«Ābelītēs» saimnieko dabiski
«Dažreiz brīnāmies, ka cilvēki pieliek milzīgas pūles, lai atrastu labu mūrnieku vai zobārstu, bet viņiem ir pilnīgi vienalga, kas audzējis pārtiku,» uzskata zemnieku saimniecības «Ābelītes» saimniece Ilona Stašinska.
Saimniecība dibināta 2007. gadā, kad nopirkts īpašums «Ābelītes». Saimniece atceras: «Tie bija 20 hektāri aizaugušas zemes un sagruvušas ēkas, toties zeme ļoti sen nav bijusi miglota, tā ir patiesi bioloģiska. Izvērtējot dažādus apsaimniekošanas modeļus, nolēmām dibināt bioloģisko gaļas lopkopības saimniecību, audzējot ekstensīvas dzīvnieku šķirnes, kuras būtu piemērotas šiem apstākļiem.»
Tādas saimniekošanas pieredzes Latvijā nebija, tādēļ zināšanas gūtas no Anglijas un Skotijas kalnu reģionu saimniecībām. Kopš tā laika «Ābelītes» pakāpeniski aug, tiek iekoptas apkārtējās zemes platības, atjaunotas ēkas un paplašināts ganāmpulks.
Visvairāk – liellopi
Tagad saimniecība apsaimnieko nedaudz virs 100 hektāriem zemes, tās ganāmpulkā ir vairāk par 60 liellopiem un aptuveni 40 aitu. Nākotnē plānots palielināties, lai sasniegtu ekonomiski patstāvīgu saimniecisko darbību.
Paralēli galvenajiem ražošanas veidiem, lai nodrošinātu efektīvu resursu izmantošanu, «Ābelītēs» tiek uzturēts arī augļu dārzs, audzēti dārzeņi, kazas, zosis, tītari un truši. Pirms mēneša iegādāti pieci pirmie Mangalicas šķirnes sivēni un sākta arī netradicionālā cūkkopība.
Ilona klāsta, ka liellopi saimniecībā galvenokārt ir Galoveju šķirnes, kas piemērota skarbiem un dabīgiem apstākļiem, tādēļ nav nepieciešamas kūtis un piebarošana ar spēkbarību. Lopi aug salīdzinoši lēni, bet tiem ir vislabākā gaļas kvalitāte – gaļa ir marmorizēta, satur omega 3 un omega 6 taukskābes. Gandrīz kā lasis! Savukārt aitas saimniecībā sākotnēji paņemtas tikai, lai noganītu zāli vietās, kur ir grūti appļaut, bet pamazām novērtēta arī sprogaiņu piemērotība saimniecības apstākļiem, turklāt tās dod papildu ienākumus. Kazas «Ābelītēs» pagaidām vēl nav ienākumu avots, bet tās dod pienu saimniekiem un darbiniekiem, kā arī lieliski tiek galā ar krūmiem un augiem, kurus citi dzīvnieki ēd nelabprāt.
Zosis un tītari tiek audzēti sezonāli, pavasarī nopērkot cāļus un rudenī jau realizējot pieaugušus putnus. Arī putni saimniecībā pārtiek no ganībām un augļu dārza, kas dod tiem veselīgu un garšīgu gaļu. Zosis parasti tiek realizētas uz Mārtiņiem.
Zāles fermeri
«Bioloģiskās saimniekošanas mērķis nav saražot pēc iespējas vairāk produkcijas, bet gan darīt to kvalitatīvi,» atgādina Ilona. «Tādējādi iegūtā produkcija ir daudz vērtīgāka, jo ir bez ķīmiskām vielām, medikamentiem un citiem piesārņojumiem. Tā ir arī humānāka, jo dzīvnieki savu dzīvi pavada, brīvi pārvietojoties svaigā gaisā, nevis iesprostoti piesmakušās kūtīs, un ēd pārsvarā tikai zāli. Mēs sevi saucam par zāles fermeriem. Zāle ir kā tilts starp saules enerģiju un dzīvnieku, ko mēs apēdam. Tā ir viena no visīsākajām barības ķēdēm. Viss notiek saskaņā ar dabu.»
Saimniecībā vispirms pļavu nogana ar liellopiem, pēc tam ganos iet aitas, kuras piedevām ar savām kājām aerē ganības, tādējādi zāle aug daudz leknāka. Putni seko zālēdājiem, apēdot vēl atlikušo zāli un insektus, kas citādi traucētu zālēdājiem, putni pārtrauc tārpu invāziju un slimību ciklu.
«Bioloģiskās produkcijas realizācija ir sarežģīta, jo tā ir salīdzinoši dārgāka par intensīvo «mākslīgo» produkciju un veikalu plauktos praktiski nenonāk, lai gan, iepērkot tieši no saimniecības, cenu starpības praktiski nav. Tamdēļ saražotais pašreiz tiek piedāvāts tieši pircējiem, kuri novērtē kvalitāti un rūpējas par savu un ģimenes veselību,» atzīst I.Stašinska. ◆
Ar interesi par dabaszinībām un vēsturi
Bukaišu skolas skolotāja Skaidrīte Urbāne šogad mācīs dabaszinības un sociālās zinības, bet līdz šim viņas pārziņā bija bioloģija un ķīmija. Tādas pārmaiņas tāpēc, ka Bukaišos turpmāk vairs nebūs pamatskolas, bet mācīsies sākumskolas skolēni, un, protams, mācību programma jāpieskaņo mazākiem bērniem.
Skolotāju vienmēr interesējusi arī vēsture, tāpēc viņa zina daudz faktu par vietējo iedzīvotāju dzīvi sendienās. Daudz sarunā tiek pieminēta arī Jelgava, kurp sanāk doties gana bieži. Tieši Jelgavā S.Urbāne saskaitījusi ne mazums balto stārķu, piedaloties ikgadējā to uzskaitē.
Jelgavas apriņķa Bukaiši
1935. gadā Bukaišu pagastā dzīvojuši 1853 iedzīvotāji, un līdz pat 1940. gadam tas ietilpis Jelgavas apriņķī. S.Urbāne zina stāstīt, ka vienīgais autobuss ilgstoši no Bukaišiem kursējis tieši uz Jelgavu, nevis tuvāko Dobeli.
«Mēs arī tagad esam cieši saistīti ar Jelgavu, jo daudzi bērni no Bukaišiem dodas mācīties uz Jelgavu, piemēram, uz Spīdolas ģimnāziju, arodskolām. Mēs, Bukaišu iedzīvotāji, labprāt braucam uz izrādēm un izstādēm Jelgavā, arī uz veikaliem,» atklāj skolotāja.
Bukaišos lepojas ar to, ka pagastā dzimis arhitekts un būvinženieris Kristaps Morbergs (1844–1928), bakteriologs Jānis Roberts Vāgners (1861–1890), ķīmiķis Alfrēds Ieviņš (1897–1975), arī rakstnieks Roberts Sēlis (1884–1973). Divus gadus R.Sēlis mācījies pagastskolā, apguvis galdnieka arodu, literatūrā bijis autodidakts. Viņa darbos ir konkrēti fakti par Bukaišu pagasta vēsturi.
1901. gadā pagastā uzcelts tiem laikiem lepns biedrības nams, kurā no 1953. gada darbojas Bukaišu pamatskola.
S.Urbāne stāsta, ka pastāv uzskats – tāds pagasta nosaukums izveidojies tāpēc, ka teritorijā kādreiz bijuši plaši meži, kuros mitis daudz buku. Savukārt vārda daļa «aiši» radusies Lietuvas tuvuma dēļ. «Šeit lielākajai daļai māju nosaukums noslēdzas ar «aiši»,» skaidro skolotāja.
Stārķa Knakšķa piedzīvojumi
S.Urbānes sirdslieta ir baltie stārķi. Kopā ar vīru viņi labprāt fiksē putnu ligzdu atrašanās vietas lielajai uzskaitei. «Mans vīrs saka – pavasaris nesākas vis ar dažādām laikapstākļu maiņām, ko parasti piesauc kā šā gadalaika sākumu, bet gan ar brīdi, kad atlido stārķi,» stāsta skolotāja. Bukaišos stārķa ligzdā pagājušajā gadā izvietota arī novērošanas kamera un visu gadu varēts sekot līdzi svēteļa ģimenes gaitām.
Reiz Bukaišos no Lietuvas puses ieklīdis Kauņā gredzenots stārķis, ko vietējie nodēvējuši par Knakšķi, jo putns visu laiku knakšķinājis savu knābi. Tas acīmredzami bijis pieradis pie cilvēku sabiedrības un nav no tiem baidījies. Knakšķis trīs gadus nodzīvojis Skaidrītes mājas kūtiņā.
«Knakšķis bija kā sunītis, vienmēr mums sekoja. Braucām, piemēram, kaut kur ar automašīnu, Knakšķis līdzi. Citreiz, ja tālu braucām, palika pusceļā un gaidīja, kad atgriezīsimies,» atceras skolotāja.
Pavasaros liels notikums mājā bijis stārķa brīvlaišanas pasākums, kad viņš pēc ziemas pirmo reizi devies ārā no kūtiņas. Putns vienmēr atpazinis, kad garāžā tiek virinātas ledusskapja durvis. Tur stāvējusi viņam domātā barība, un katrreiz, kad durvis atvērtas, Knakšķis bijis klāt, lai saņemtu viņam domāto.
Pēc pāris gadiem tomēr Knakšķis izvēlējies doties dzīvot kaut kur citur, jo nav atgriezies Skaidrītes mājās. Vēlāk viņa saņēmusi ziņas, ka stārķēns manīts citos pagastos.
Ar tādu pašu aizrautību kā par stārķiem skolotāja runā par dabaszinībām, uzsverot, cik svarīgi bērnos radīt interesi par apkārtni jau no bērnības. ◆
