«Ziņas» turpina rubriku «Vēlēšanas», kurā aicinām paust viedokli tiem politisko partiju pārstāvjiem, kuri kandidē nākamās Saeimas vēlēšanās no Zemgales vēlēšanu apgabala.
Šoreiz piedāvājam partijas «Vienoti Latvijai» kandidāta bijušā premjera, uzņēmēja Aigara Kalvīša skatījumu uz, viņaprāt, svarīgākajām problēmām un to risinājumiem.
– Jūs ilgus gadus bijāt aktīvajā politikā, bet tad nolēmāt politiku atstāt un tagad darbojaties privātajā sektorā. Domājams, biznesā noteikti nopelnāt vairāk par deputāta vai ministra algu. Un noteikti esmu ne pirmais, kurš uzdod jums šo jautājumu – kādēļ vispār atgriežaties?
Ja daudzus gadus savu dzīvi un enerģiju esi veltījis politikai, tu vienkārši nespēj kļūt vienaldzīgs pret zemi, kurā dzīvo. Pēc piedzīvotās ekonomikas krīzes Latvija ir ļoti izmainījusies. Diemžēl es pašlaik neredzu to Latviju, kāda tā bija, kad darbojos politikā. Daudzi tūkstoši cilvēku aizbraukuši no Latvijas, ekonomikas attīstība un bizness pamatīgi nobremzējies. Patlaban daudzos cilvēkos valda uzskats – labāk pēc iespējas ātrāk pamest šo valsti, nekā dzīvot šādā Latvijā. Taču es uzskatu, ka Latvija ir labākā vieta pasaulē, kur mums dzīvot. Būsim reāli – tikai nelielu daļu no aizbraukušajiem uzņems kā pilntiesīgus tās valsts sabiedrības locekļus. Tāpēc daudz lietderīgāk un loģiskāk ir tērēt enerģiju šeit, veicinot savas valsts attīstību un labklājību. Mēs esam ES un NATO dalībvalsts, esam politiski nodrošināti. Jā, ekonomiskajā ziņā būtiski atpaliekam no vecās Eiropas valstīm, bet tas ir objektīvi saprotams – mēs nevaram jau šodien gribēt tādu līmeni kā Vācijā vai Lielbritānijā, kur ekonomika netraucēti un stabili attīstījusies daudzu gadsimtu garumā. Un visbeidzot – es vēl esmu pietiekami jauns un spēka pilns, lai zināšanas un pieredzi veltītu savas valsts labklājības palielināšanai.
– Kas tad tagad ir nepareizs valsts vadībā, ka tik daudzi aizbrauc un ka ekonomika neattīstās, kā gribētos?
Mēs nemīlam šo valsti jau pamatos. Tas nav normāli, ja vadošie cilvēki valstī visu laiku stāsta, ka mums viss ir slikti tā vietā, lai sabiedrībai censtos viest optimismu un apziņu, ka mēs varam ar saviem spēkiem veicināt ekonomikas augšupeju. Pēdējos piecus sešus gadus politiķi vairāk runā par to, ko nedarīt, nevis par to, ko vajadzētu darīt, lai labklājība augtu. Atcerēsimies – divtūkstošo gadu vidū Latvija piedzīvoja strauju investīciju pieplūdumu, jo tajā laikā mēs skatījāmies, kā darīt, lai lietas virzītos uz priekšu. Un fons ekonomikas attīstībai bija pozitīvs. Šodien ik dienas mēs pārsvarā dzirdam nē, nevis jā! Un tāpēc sabiedrībā arī rodas šī bezcerības sajūta – ja jau pat augšas nevar, tad ko gan mēs – tauta – spēsim? Politiķu galvenais uzdevums ir nemitīgi domāt par attīstības iespējām, par optimistiskiem scenārijiem. Jārunā par to, kā sanāks, nevis, ka var nesanākt.
– Piemēram?
Krievijas noteiktais embargo Eiropas precēm – jā, tas ir nopietns trieciens mūsu ražotājiem un eksportētājiem. Taču kādēļ mums ir tik īsa atmiņa? Deviņdesmito gadu beigās piedzīvojām Krievijas krīzi un tās ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību. Arī tolaik šķita, to nepārdzīvosim, jo ļoti daudzi uzņēmēji bija pilnībā atkarīgi no pārdošanas iespējām Krievijas tirgū. Bet kas notika realitātē? Mēs salīdzinoši ātri no krīzes atkopāmies, jo spējām pārorientēties uz citiem tirgiem. Arī tagadējo krīzi varam pārvarēt un beigās kļūt stiprāki.
– Jūsu ieteikumi situācijas normalizēšanai?
Nepieļaut tirgus šūpošanos. Ja kritīsies cenas, noteikti piedzīvosim daudzu saimniecību bankrotus. Šobrīd reālākais instruments situācijas normalizēšanai ir intervences ES tirgū un eksporta subsīdiju nodrošināšana. Ar intervenci šajā gadījumā es domāju, ka ES līmenī no ražotājiem iepērk piena, gaļas, graudu produkciju, lai stabilizētu tirgu un nepieļautu cenu lejupslīdi pārprodukcijas dēļ. Uzskatu, ka pašreiz iecerētā Latvijas valdības palīdzība piensaimniecībai sešu miljonu eiro apmērā pie šodienas piena cenām, kuras nokritušās no 32 centiem līdz 24 centiem par litru, ir ļoti tuvredzīgs īstermiņa risinājums un pēc dažiem mēnešiem mēs varam piedzīvot bankrotu vilni. Latvijai ES Ministru padomes līmenī ir jācenšas risināt situāciju kompleksi ar pieminētās intervences palīdzību. Arī es esmu iestājies kustībā, kuras dalībnieki apņēmušies pirkt Latvijas ražotāju preces. Bet būsim reāli – ne jau šādas aktivitātes atrisinās mūsu ražotāju problēmas.
– Jūs minējāt ārvalstu investīciju piesaistīšanas nepieciešamību. Bet vai mūsu biznesa vide, tajā skaitā nodokļu sistēma, ir interesanta ārvalstu investoriem? Beigu beigās – ja investoram kaut kas nepatiks Latvijā, viņš var ātri sapakot savas iekārtas un pārvest uz citu valsti, kur būs vēl izdevīgāki nosacījumi…
Lai arī gadu gadiem tas tiek cilāts, tomēr gribu uzsvērt, ka mēs nevaram sūdzēties, ka Latvijā būtu ļoti augsti nodokļi. Un nodokļi arī nav tas izšķirošais iemesls, vai investors izlemj atvērt šeit ražotni. Investoru skaits pēdējo gadu laikā ir krities, jo to nosaka arī globālā ekonomiskā situācija – diemžēl mēs vēl nevaram pretendēt uz tik lielas stabilitātes garantijām, kādas investors izjūt, piemēram, Vācijā. Vēl ir cita problēma Latvijā – mēs vienmēr ar milzīgu neuzticēšanos un negatīvismu izturamies pret jebkuru iespējamo ārvalstu investoru. Atcerēsimies kaut vai celulozes rūpnīcas būvniecības ideju Latvijā. Toreiz tika izvērsta tik milzīga antikampaņa pret šo projektu, ka beigās investori vienkārši atmeta ar roku Latvijai. Līdzīgi ir arī ar cūku fermām – katru reizi, kad kādā reģionā rodas ideja par cūku kompleksa būvniecību, sākas milzīga pretdarbība un protesti. Gribu pajautāt cilvēkiem – jūs sūdzaties, ka nav darba, nav naudas iztikšanai, bet šādas, piemēram, fermas nodrošinātu darbu konkrētās pašvaldības iedzīvotājiem. Un vēl jautājums – kādi uzņēmumi tad būtu jāveido laukos? Šķiet, daudzi vadās pēc principa – labāk nestrādāsim un čīkstēsim, nekā pelnīsim naudu ar darbu. Daudzi ir aizmirsuši ļoti būtisku dzīves patiesību – turība nerodas tukšā vietā.
– Skaidrs, ka mēs nevaram lēkt visos lauciņos. Kuras ir Latvijas potenciālās biznesa nišas, ar kurām mēs nodrošinātu savu labklājību?
Lauksaimniecība. Arī mašīnbūve būtu tā joma, kurā iespējams attīstīt veiksmīgu biznesu. Tam piemērs ir Jelgava ar savām senajām mašīnbūves tradīcijām, ko veicina skaidri nosacījumi un attīstīta infrastruktūra. Tomēr teikšu diezgan atklāti – mums nevajadzētu pārāk nodoties sapņiem, ka Latvija būs ražošanas lielvalsts un ka mums nāks rindām dažādi investori ar vēlmi attīstīt šeit ražotnes. Mūsu galvenais trumpis ir bijis un paliks pakalpojumu bizness. Mēs varam veiksmīgi izmantot savu atrašanās vietu, darbojoties kā starpniecības pakalpojumu sniedzēji starp rietumiem un austrumiem. Protams, pašlaik mūsu situāciju pasliktina notikumi Ukrainā – gan tranzītu, gan finanšu pakalpojumu jomu. Arī būvniecības sektoru. Taču arī šajā situācijā mums jābūt gudriem un jāmēģina to izmantot sev par labu.
– Ko mēs varam darīt situācijā, kad Krievija ieviesusi pret mums embargo?
Mācēt izdzīvot! Mēs varam politiski nemīlēt Kremli, bet nedrīkst cīnīties ar tautu! Latvijā par to neviens tā īsti nerunā, bet, piemēram, pēdējo pāris nedēļu laikā cilvēki no Pēterburgas lielā skaitā devās uz Somiju, kur pamatīgi iepirkās pārtiku. Somijā ir arī mainīta likumdošana, kas atļauj pieņemt Krievijā izdotās receptes medikamentu iegādei. Tas ir bizness. Viens ir politiskās attiecības, bet pavisam kas cits izmantot iespējas, ko sniedz konkrētais brīdis. Kāpēc mēs nemitīgi no kaut kā baidāmies? Jau sen varējām izmantot situāciju un, piemēram, ļaut Pleskavas apgabala iedzīvotājiem ar atvieglotiem nosacījumiem Pleskavas konsulātā saņemt īstermiņa vīzu, lai dotos iepirkties Latgales reģionos. Loģiski, tās nebūtu tūkstošiem automašīnu, taču arī tas būtu ekonomisks stimuls Latgales mazajiem uzņēmējiem. Jautājums ir par stratēģisku domāšanu un spēju ātri reaģēt un uzdrošināties pieņemt lēmumus.
– Kā vēl varam veicināt reģionu attīstību? Daudz par to tiek runāts, maz gan redzēts rezultāts…
Manuprāt, reģionālā reforma vēl nav beigusies, jo arī pašreizējais novadu skaits ir tomēr pārāk liels. Turklāt tagad diezgan skaidri redzam, ka savulaik lepnās mazās pašvaldības, kuras izvēlējās palikt ārpus lielajiem novadiem, šodien izjūt diezgan smagu situāciju. Lielie novadi, piemēram, Gulbene, Madona, spēj veiksmīgi apsaimniekot savu novadu un attīstīties. Mazajiem bieži pietrūkst spēka un kapacitātes. Tādēļ uzskatu, ka optimālais skaits būtu ap 30 novadu. Turklāt reģionu attīstību noteikti veicinātu arī valsts uzdrīkstēšanās daudz vairāk deleģēt funkcijas vietējām pašvaldībām. Protams, līdz ar papildu funkciju nodošanu novadiem nepieciešams palielināt finanšu avotus, tādēļ pašvaldību rīcībā būtu 100 procentu apmērā jāatstāj gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gan arī nekustamā īpašuma nodoklis. Tas arī būtu instruments, kā pašvaldības var savā starpā konkurēt, lai ieinteresētu uzņēmējus un veicinātu investīciju piesaisti savam novadam.
– Šodien ļoti aktīvi visi cīnās ar ēnu ekonomiku. Kā jūs gatavojaties cīnīties ar nelegālajiem?
Sāksim jau ar to, ka beidzot ikvienam ir jāsaprot – tikai un vienīgi ar represijām nevar sakārtot biznesa vidi. Viens pats represīvais instruments nedarbojas un nekad arī nav devis cerēto efektu. Šodienas pasaulē nevienam nav nekādu problēmu uzturēt biroju kādā no Eiropas valstīm un tādā veidā legāli optimizēt kādus nodokļus. Nodokļu maksāšana ir sava veida kompromiss starp valsti un uzņēmēju. Bet mums viss tiek darīts ačgārni. Tie paši luksusa auto – nepietiek ar to, ka par šīm mašīnām jau tā tiek samaksāts daudz lielāks akcīzes nodoklis, tagad tos apliek vēl ar papildu nodokļiem. Un rezultāts? Daudzi automašīnas ir reģistrējuši Igaunijā un mierīgi braukā pa Latviju. Kurš var izkontrolēt, vai šī automašīna uzturas Latvijā tikai noteikto laiku vai visu gadu? Robežas ir vaļā, un neviens nevar pārbaudīt, kurā brīdī es patiešām izbraucu no Latvijas. Līdz ar to šī norma jau pati par sevi ir bezjēdzīga un populistiska. Turklāt ēnu ekonomikas mazināšanos var veicināt ar pilnīgi citiem, turklāt daudz efektīvākiem un loģiskākiem instrumentiem. Manas valdības laikā tika samazināts uzņēmumu ienākuma nodoklis no 25 līdz 15 procentiem. Kad šo ideju izteicām, bija milzīgs daudzums kritiķu, kuri prognozēja budžeta krahu, jo samazināšoties iekasētā nodokļa apmērs. Visi zinām, kāds rezultāts bija patiesībā – daudzi uzņēmēji iznāca no pelēkās zonas un iekasētā nodokļa apmērs būtiski palielinājās. Tā ir loģiska un pragmatiska nodokļu politika, nevis mēģinājums ar kaut kādiem nesaprotamiem lēmumiem lāpīt budžetu, kā tas pašlaik aizkulisēs tiek plānots attiecībā uz PVN.
– Ko jūs ar to domājat?
Tas ir tā sauktais «Vilka plāns» – lai nākamgad nodrošinātu budžeta ieņēmumus, aizkulisēs aktīvi tiek diskutēts par PVN palielināšanu par diviem procentiem – no 21 līdz 23. Jau tagad esam pēdējā vietā Eiropā PVN administrēšanas jomā. Tiešām esam tik optimistiski noskaņoti?
– Bet valstij naudu taču vajag…
Vajag! Un tā vienmēr ir bijis un būs. Taču ir diezgan nelietderīgi tērēt milzīgus administratīvos resursus kaut kādu sīkumu apkarošanai un uzņēmēju ikdienas apgrūtināšanai. Es uzskatu, ka ir zemiski prasīt, lai tiktu maksāti nodokļi no naudas, ko cilvēks samaksā bērnu auklei (pensionārei) vai kreklu gludinātājai. Es jau par saviem ienākumiem esmu samaksājis visus nodokļus un to varu tērēt tā, kā vēlos un kur vēlos. Tas ir diezgan ciniski, kad valsts imitē cīņu ar ēnu ekonomiku, tvarstot auklītes un kreklu gludinātājas tā vietā, lai nodokļu naudu tērētu efektīvi un apkarotu patiešām nopietnas nodokļu nemaksāšanas shēmas. ◆
