Četras dienas pie draugiem Skotijā viņu majestātiskajās pilsētās un gleznainajos pakalnos.
Uzzinot par iespēju Skotijā apciemot draugus, kuri jau daudzus gadus dažādi centušies palīdzēt brāļu draudzei un vietējai sabiedrībai Platonē, pirmā mirkļa sajūtas ir gluži kā apmaldījušās miglā. Apziņā uzplaiksnī ekrānos redzētais dabas skaistums, brīdinājumi par nepastāvīgajiem laikapstākļiem un stāsti par skotu nesteidzīgo dzīvi. Taču tikai, kad «Ryanair» lidmašīna mīksti nolaižas naksnīgajā Prestvikas lidostā aptuveni pusstundas braucienā no mūsu galamērķa Glāzgovas, ieslēdzas īstās filmas ieraksta poga, kas atstās neizdzēšamus iespaidus un emocijas un noteikti iemetīs āķi lūpā atgriezties vēl.
Cīņai par neatkarību pietrūkst jaudas
Apvienotās Karalistes trešā, bet Skotijas lielākā pilsēta augusta vidū mūs sagaida ar lietu, vēju un vājiem padsmit grādiem plusā, kas vēlāk Alī un Dženai – jaunam pārim, pie kura laipni paliekam, – liek ieslēgt dzīvokļa apkuri. Tomēr tas mūs neattur doties baudīt apkārtni, jo apzināmies, ka laika (četras ceļojuma dienas) ir gauži maz, lai gūtu dziļu priekšstatu par Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras ieskauto un teju 800 salām bagāto zemi, kuras Aberdīnu dēvē par Eiropas naftas galvaspilsētu, kuras ainavu rotā neskaitāmas senas pilis un citas majestātiskas arhitektoniskas pērles un kura izlolojusi tādus ievērojamus vārdus kultūrā kā, piemēram, rakstnieks sers Valters Skots (1771– 1832), kam par godu un pateicību Edingurgā uzcelta 60 metru augsta statuja, kas vairāk atgādina dievnamu.
Pamatīgums Skotijā manāms ik uz soļa. Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc šī zeme, kas vairāk nekā 300 gadu ietilpst Lielbritānijā, nonākusi līdz 18. septembra neatkarības referendumam. Tomēr sarunā ar vietējiem atklājas, ka tas ir vairāk emocionāls pieteikums, jo ir pārāk daudz nezināmā, kāda varētu izvērsties dzīve pašiem savā jau līdz šim sakārtotajā un pārticīgajā valstī. Pietrūks arī šādiem procesiem raksturīgo «piedzimšanas sāpju», par ko skotu draugiem liek aizdomāties mūsu stāsti par Latvijas izraušanos no Padomju Savienības – par «Baltijas ceļu», milzīgajiem mītiņiem, kuros cilvēki kā jūra, janvāra barikādēm, cukura un ziepju taloniem un citiem neskaitāmajiem deficītiem. Tā vietā Skotijā biežāk manāmi viņu zilie ar baltu pārkrustotie karogi un atsevišķas grupiņas, kas aicina teikt «jā!». Tādu sastopam arī Glāzgovas ielās. Sākumā šķiet, ka tie ir kārtējie ielu muzikanti, kādi Glāzgovā un Edinburgā manāmi vai ik uz soļa. Tikai, kad mūsu rokās tiek iespiesta zilā lapiņa, saprotam, ka bariņš jauniešu, bruņojušies ar dūdām, bungām un svilpēm ar enerģisku bundzinieku priekšgalā, ir neatkarības «cīnītāji». Daudzi steidzīgi un diezgan vienaldzīgi iet garām, kādi, spītējot sīkajam lietum, tomēr ieklausās. Kāds vīrs izmanto iespēju iznākt priekšā, demonstrējot neatkarības idejai uz leju nolaistus īkšķus. Taču drīz vien viņš draudzīgi bez jebkādas spriedzes un asumiem tiek novilkts malā.
Vietējo iecietību un labvēlību slavē arī iebraucēji, ar kuriem izdodas aprunāties. Vairāk par lakatos paslēptajām sievietēm, ko pieprasa austrumiem raksturīgā islāma tradīcija, manāmi melni kā šokolāde afrikāņi. «Kamēr vien tev ir darbs un tu nelietīgi neizmanto šīs valsts pabalstu sistēmu, kā, piemēram, jaunas meitenes, kuras dzemdē bērnu tikai, lai tiktu pie dzīvokļa un cita vientuļām mātēm paredzēta atbalsta, neviens uz tevi šeit šķībi neskatās,» atzīst indiete Arlīna, kura strādā prestižā amatā bankā un ir laimīgi precējusies ar skotu Lesu. Arī mūsu dzīvokļa saimniekam Alī, pēc izcelsmes irānim, kuru mamma, bēgot no Irānas politiskā un militārā haosa pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kā puiku atveda uz Skotiju, šai zemei veltāmi tikai atzinīgi vārdi, jo te viņš guvis apvārsni, labu izglītību, darbu, draugus un brīnumjauku sievu edinburdzieti Dženu.
Ik uz soļa vēsture
«Ja atbrauktu nedaudz agrāk, tad gan jūs būtu redzējuši pilnu Glāzgovu,» mums saka skotu draugi, atsaucoties uz nesen notikušajām Sadraudzības valstu spēlēm («Glasgow 2014 Commonwealth Games»), kas tiek dēvētas par vienu no lielākajiem sporta forumiem pasaulē. Par augusta sākuma grandiozo notikumu mēneša vidū liecina vairs tikai sveicinājuma plakāti pilsētai raksturīgajos rozīgi violetajos toņos, liekot sajusties, ka tie domāti arī mums. Tomēr arī bez tā šķiet, ka Glāzgovā cilvēku netrūkst, kaut senā un vēsturiskā universitāte ar tās daudzajām ēkām un dienesta viesnīcām, kas ir vēl viens ietekmīgs īpaši jaunu ļaužu pievilkšanas faktors, vēl vasaras atpūtā.
Pilsētā, kas var lepoties ar savdabīgu un izsmalcinātu arhitektūru, vairākiem desmitiem muzeju un mākslas galeriju, izvēlēties aplūkošanas objektus nav viegli. Draugi mums iesaka majestātisko katedrāli, kur aizraujas elpa no augstuma un plašuma dimensijas un senatnes elpas (dievnama pirmsākumi meklējami aptuveni 1500 gadu pagātnē), kas joprojām jūtama tumšajos akmeņos. Tomēr šis dievnams atšķirībā no dažiem labiem citiem, kas lēnām pārvēršas par klubiem un bāriem, ir dzīvs. Tajā ne tikai notiek laulības tradicionālajā skotu stilā, vīriešiem tērpjoties kiltos, par kā lieciniekiem nejauši kļūstam, bet arī dievkalpojumi un svētbrīži dažādām grupām.
Pagātnes pamatīgums Glāzgovā manāms arī netipiski augstu ierīkotās kapsētas akmeņu ierakstos, senākajā saglabātajā mājā «Provand’s Lordship» (vairāk nekā 500 gadu), patiesībā – vai ik uz katra stūra. Nemaz nerunājot par galvaspilsētu Edinburgu, kas pārsteidz ar karalisku cietoksni. Dienā, kad ar ērtu vilcienu nepilnas stundas laikā tur nokļūstam, tiekam ierauti pilsētas svētku virpulī. Vecpilsētas galvenā iela un laukumi pārvērtušies par savdabīgu skatuvi, kur (arī darba dienā) var satikt dažādus filmu varoņus, dūdu spēlmaņus, cirka māksliniekus un citus performanču meistarus.
Virs galvas
bruņurupucis un haizivis
Skotijas trumpis, kas pievelk tūristus, ir šīs zemes pakalniem un ūdeņiem bagātā daba. To kārtīgi izbaudām «Loch Lomond» dabas parkā un tā apkārtnē. Šajā parkā, šķiet, padomāts par visu, lai apmeklētāji, īpaši ar bērniem, justos gana ērti. Varbūt pat par daudz. Var saprast «Sea life» akvāriju, kurā mājo dažāda «kalibra» zivis (to vidū arī nelielas haizivis), jūras zirdziņi, medūzas, krabīši, astoņkāji, milzu bruņurupuči, kas slīd pa tuneli virs apmeklētāju galvām, un jūras zvaigznes, kuras ļauts pataustīt. Arī lielais rotaļu laukums un piknika galdi ezera malā, kur pīles ēd no rokas un gulbji uzmācīgi diedelē cienastu, organiski iekļaujas ainavā. Taču to nevarētu teikt par apjomīgo apģērbu un apavu lielveikalu, kas vilina ar savām atlaidēm. No tā var aizbēgt, paejot nelielu gabaliņu uz kuģīšu piestātni. Brauciens pa Lielbritānijas lielāko saldūdens krātuvi, salām bagāto un dziļo ezeru, kas vietām pārspēj Ziemeļjūru, ir atmiņā paliekošs. Šo iespaidu paspilgtina krastā izslējušās senās pilis un golfa laukumi – esam taču šī sporta veida modernās versijas dzimtenē!
Esot apkārtnē, kur reljefs viļņojas kā sabangota jūra, protams, nevaram neuzkāpt kādā no pauguriem. Lai gan aptuveni 370 metru augstā virsotne nepretendē uz kalnu statusu, kāpiens ir diezgan stāvs, kas prasa pietiekami daudz enerģijas. Taču nekur nav jāskrien, tāpēc izbaudām pamatīgo skujkoku mežu tā pakājē un vēlāk arī paparžu biezokņus, sasveicināmies ar aitām, kas savā vaļā ganās gleznainajā ainavā, un ietinamies virsotnītes vējā.
Prasa maizes zupas recepti
Pateicībā par mums veltīto laiku, kā arī dodot iespēju vairāk iepazīt vietu, no kuras esam ieradušies, ceļojuma nobeigumā saviem skotu draugiem rīkojam īpašu latviešu vakaru, kas norit mūsu rupjmaizes zīmē. Esam atveduši no Svētes pamatīgu kukuli, kas pārtop šprotmaizītēs un vienkāršās sviestmaizītēs, grauzdiņos, no kā pagatavojam gardus salātus, un maizes zupu. Lai gan daudz ārzemnieki tās īpašajai krāsai un konsistencei parasti neuzticas, skoti izēd teju tukšu katlu un vēl prasa recepti. Taču – kur viņiem rupjmaize… Cienājam arī ar piparmētru tēju, ābolmaizi, kuras pagatavošanai veikalā meklējam kefīra aizvietotāju, un Latvijas saldumiem. Ir izdevies! Arī sarunas. Vietējie gan ir diezgan izbrīnīti, ka Latvija pievienojusies eirozonai, un spriež, ko darīt ar no citām ciemošanās reizēm kabatā palikušajiem latiem, līdz beidzot dod mums līdzi, lai samainām Latvijas Bankā.
Bieži nākas pieminēt arī notikumus saistībā ar Ukrainas krīzi. Mūsu vizīte ir pirms Krievijas ieviestā pārtikas preču embargo, tāpēc notiekošais mūsu reģionā skotiem šķiet pārāk tāli. Mēs gan tos jūtam arī Skotijā – pusdienojot itāļu restorānā, izrādās, mūs apkalpo jauka meitene no Ukrainas. Īsajā sarunā, kas izvēršas pietiekami emocionāla, viņa stāsta, ka dzimtenē nav bijusi septiņus gadus, bet ļoti pārdzīvo par saviem radiem, draugiem un paziņām, kas konfliktā ir cietuši un pat gājuši bojā.
Tas vēlreiz apliecina, cik ciešām neredzamām saitēm esam sieti, kaut cits citu nepazīstam un nedzīvojam gluži kaimiņos. Šī sajūta nepamet, piepildītiem atgriežoties Latvijā. Skotija, mēs atgriezīsimies! ◆
