Liene: – Aizvien biežāk «disenēs» nav ko darīt, jo nav jau ar ko padejot. Liela daļa čaļu un meiteņu uz turieni aiziet piedzerties, sapīpēties vai sašņaukties visādus draņķus, un tas viņiem ir O.K.
Liene: – Aizvien biežāk «disenēs» nav ko darīt, jo nav jau ar ko padejot. Liela daļa čaļu un meiteņu uz turieni aiziet piedzerties, sapīpēties vai sašņaukties visādus draņķus, un tas viņiem ir O.K. Tīņi, kuri nedzer, nepīpē un nelieto narkotikas, slīgst mazvērtības kompleksos, jo viņi ir mazākumā šajā bara instinkta valdošajā pasaulē. Ko darīt – pakļauties baram un kļūt par «stilīgu savējo» vai atklāti pateikt: nē, es to negribu? Lai tiktu skaidrībā, vilku narkotiku lietošanai plusus un mīnusus.
Uz brīdi kļūst pašpārliecināts,
paliek silti,
eiforija, milzīga labsajūta,
neko un nevienu citu vairs nevajag,
mirklī spēj izdarīt to, ko parasti kautrējas,
uz brīdi nav nekādu problēmu.
Iedarbībai beidzoties, izmisums un mazvērtības kompleksi ir vēl izteiktāki,
organismu pārņem šausmīgas sāpes un drudzis («lomkas»),
labsajūta vairs nerodas, neredzētās izjūtas kļūst pierastas,
jāpalielina deva,
pierod un kļūst atkarīgs pēc pirmās reizes,
neinteresē vairs nekas cits kā jaunas devas iegūšana,
nepieciešams daudz naudas,
nekontrolē rīcību,
zaudē darbu,
zaudē draugus, ģimeni,
zaudē garšas izjūtu,
sabojā veselību, rodas smadzeņu bojājumi,
iznākums visbiežāk ir letāls,
jāārstējas ļoti ilgi un smagi. Patiesībā plusu narkotiku lietošanai nemaz nav, ir tikai mīnusi, mīnusi, mīnusi… Tomēr narkomāns vienmēr atradīs kaut niecīgu aizbildinājumu, kāpēc tas ir labi. Esmu sapratusi, ka šīs vielas nevar būt glābiņš no manām problēmām, taču var radīt veselu virkni daudz smagāku sarežģījumu, kurus pārvarēt viena pati es vairs nespēšu.
Kompānijā strikti pateikt «nē» ir katra paša ziņā. Esi pārliecināts par sevi!
