Pavārs Sergejs Golubevs izbraukājis visu pasauli, bet tagad atgriezies dzimtajā pilsētā, lai jelgavniekiem piedāvātu svešumā noskatītus gardumus.
Pēc daudziem prombūtnes gadiem Sergejs pavisam nesen ir atgriezies dzimtajā pilsētā un teic, ka grib palikt šeit, prom vairs nebrauks. Par to, ka Sergejs meklē pastāvīgu darbu, izdzirdējis restorāna «Plate» vadītājs Eduards Beļinskis un uzaicinājis uz pārrunām. Redzēdams, ka restorāna un virtuves līmenis ir augsts, viņš nolēmis palikt. Sergejs restorānā strādā tikai mēnesi, taču ēdienkartē jau ir ieviestas jaunas uzkodas, salāti, būs arī otrie ēdieni un saldie. Uz Jelgavu viņš atvedis ēdienu receptes, kas zināmas Anglijā, Francijā, Japānā.
Dzīve aizved uz jūru
Par pavāru Sergejs strādā jau 27 gadus – darba gaitas sācis 16 gadu vecumā. Savu mūžu saistīt ar pavāra profesiju nolēmis jau 13 gadu vecumā. Pēc televīzijas pārraides, kurā tika gatavots ēdiens, Sergejs tā ieinteresējies, ka arī pašam gribējies kaut ko pamēģināt. Pirmajā reizē gan nesanācis tā, kā rādīts pa televizoru, bet gatavot iepaticies. Kopš tā laika Sergejs ik pa laikam mājās kaut ko pagatavojis un gaidījis, kad varēs sākt apgūt pavāra profesiju.
Beidzis Jelgavas 5. vidusskolu, mācīties par pavāru Sergejs devās uz Rīgu. Pēc tam pienācis laiks iet armijā. Tā dzīvē sanācis, ka ceļš aizvedis uz jūru. Pavāra prasmes Sergejs mācījies arī jūrniecības skolā. 22 gadu vecumā puisis sācis strādāt uz kuģa par pavāru, un 14 gadu Sergejs bijis šefpavārs.
Gatavo karalienei
Strādājot par pavāru uz kuģiem, sanācis apbraukāt visu pasauli. Tik daudz ceļojot, Sergejs redzējis daudz interesantu cilvēku un virtuvju. Piecus mēnešus nostrādājis arī Itālijā. Beigās liktenis aizvedis uz Angliju. Paziņa, kura jau kādu laiku tur strādājusi prestižā uzņēmumā, aicinājusi arī Sergeju pamēģināt. Jaunajā darbavietā bijuši apmierināti ar viņa veikumu, tāpēc Sergejs palicis Anglijā. Uzņēmumā, kas apkalpo arī Bekingemas pili, nostrādāti pēdējie astoņi gadi. Sergejs pat gatavojis karaliskajiem dārza svētkiem, kas norit katru vasaru, – cepis kēksus.
Sergejs strādājis kopā ar pavāriem, kam piešķirta Mišelina zvaigzne. Lai gan pašam jau bijusi bagāta dzīves pieredze, no viņiem uzzināts daudz jauna un interesanta. Strādādams Anglijā, gatavojis ēdienus banketiem, pusdienām un vakariņām Londonas pilīs – ne tikai Bekingemā, bet arī Kensingtonas, Hemptonkorta pilī un citur.
Šogad Sergejs arī iepazīstināts ar karalieni. Ar to viņš ļoti lepojas, jo pat ne katram anglim ir dota šāda iespēja. «Laikam savā dzīvē esmu to nopelnījis,» secina Sergejs. Strādāts ir tiešām daudz – bieži pat 250–300 stundu mēnesī, bez brīvdienām. «Ceru, ka tagad viss būs labi un nekur vairs nevajadzēs braukt,» viņš saka.
Dzīves sapnis īstenots
Sergejam pašam patīk garšīgi paēst, bet ārpus mājas viņš maltīti baudīt izvēlas ļoti reti. Tam neatliekot laika, turklāt pret ēdienu esot ļoti kritisks. Ja kaut kas nav pasniegts tā, kā vajadzētu būt, tas bojā garastāvokli. Sergejam nav mīļākā ēdiena, galvenais, lai viss pagatavots garšīgi. Viņš arī labprāt kopā ar sievu gatavo mājās.
Sergejs teic, ka Latvijā cilvēki ēd atkarībā no finansiālajām iespējām, taču pēdējo desmit gadu laikā gaume ir mainījusies. Pat ja nevar atļauties maksāt daudz, cilvēki izvēlas dažādus ēdienus, ne tikai pierasto karbonādi un kartupeļus.
Angļu virtuve nav ļoti bagāta un izsmalcināta, tai raksturīgi dažādi pīrāgi, piemēram, mīklā ieceptas nieres, mērces, kartupeļi, vistas gaļa, lielākā daļa ēdienu tajā ienākusi no franču virtuves, stāsta Sergejs. Anglijā pavāriem koledžā tiekot mācīta franču valoda un kulinārijas termini, jo Francija tiek uzskatīta par kulinārijas māti. Tāpat tiek uzskatīts, ka visi kulinārijas jaunumi nāk no Francijas.
Lai gan daudz laika Sergeja dzīvē aizņem darbs, brīvajā laikā viņš makšķerē, pašam ir mazs dīķis. Viņam arī ļoti patīk karsēties pirtī, skatīties interesantas jaunākās filmas. Brīvo laiku Sergejam patīk pavadīt kopā ar sievu, viņš apciemo vecākus. Ģimenē ne Sergeja tētis, ne mamma nav saistīti ar kulināriju – tētis ir metinātājs, bet mamma strādājusi rūpnīcā. Arī paša divdesmitgadīgais dēls Vadims neiet tēva pēdās – izvēlējies inženiera profesiju. Viņš jau Londonā beidzis koledžu un tikko sācis studijas Brunelas Universitātē.
Sergejs lielāko dzīves sapni jau esot īstenojis. Ģimenē sapņojuši par pašiem savu māju. «Esmu uzcēlis māju, izaudzinājis dēlu un iestādījis koku. Māju uzcēlu pats, dēls ir pieaudzis, un viņam viss ir labi, tā ka man atlicis tikai sapņot par laimīgām vecumdienām,» nosmaida Sergejs. ◆
