Pirmie valdības grozījumi likumā «Par pensijām» tiešām bija nepārdomāti un izraisīja pamatotu kā opozīcijas, tā arī visas politiski aktīvās Latvijas sabiedrības daļas neapmierinātību.
Pirmie valdības grozījumi likumā «Par pensijām» tiešām bija nepārdomāti un izraisīja pamatotu kā opozīcijas, tā arī visas politiski aktīvās Latvijas sabiedrības daļas neapmierinātību. Tieši opozīcijas veiktā parakstu vākšana bija ūdenstvertne, kurā varēja saskatīt 14% sabiedrības neapmierinātības atspoguļojuma. Paraksti nu ir savākti. Šķēle un kolēģi atzinuši, ka arī viņi ir tikai cilvēki un tālab pieļāvuši pāris būtisku kļūmju attiecībā uz Pensiju likumu. Centrālā vēlēšanu komisija gatavojas referenduma organizēšanai, un arī politiskie spēki neatrodas pasivitātes stāvoklī, tas ir, neguļ uz lauriem.
Gribot negribot jāuzsver smieklīgi absurdā situācija, kas pašreiz ir izveidojusies. Proti, referendums būtībā notiks par pirmajiem Pensiju likuma grozījumiem, kas, kā izrādās, nav iepatikušies pašiem šā likuma varenajiem reformatoriem. Referendumā praktiski būs jābalso par to, kas reāli vairs nepastāv, jo valdība ir laikus reaģējusi uz sociālo neapmierinātību un tālab mīkstinājusi iepriekšējos grozījumus tā, ka izzūd galvenais strīdus ābols, kas eksistēja starp pozīciju un opozīciju. Pensionāri varēs gan strādāt, gan saņemt pensiju 60 latu apmērā. Kaut arī mīkstinātie Pensiju likuma grozījumi 2000. gada valsts sociālo budžeta deficītu palielinās par 11 miljoniem, tomēr valdība, zobus sakodusi, to pacieš: kas tai cits atliek – vai nu referendums, vai arī piekāpšanās. Valdības rīcība, šajā dilemmā izvēloties pēdējo variantu, nu reiz ir jānosauc par konstruktīvu.
Tomēr tā vien šķiet, ka lielāko kritiku ir izpelnījušies «sociķi», kuru darbība atgādina mazu bērnu, kas, ieņēmis kaut ko galvā, par visām varītēm cenšas savas iegribas realizēt, kaut arī reizumis šāda doma var būt pretrunā ar jebkādu konsekvenci. Tik tiešām liekas, ka «bojāristu» (ne)aktivitātes, maigi izsakoties, ir jokainas. Valdība ir grozījusi Pensiju likumu tā, lai tas būtu pa prātam gan sociāldemokrātiem, gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai (LBAS), gan arī citiem paplukušiem politiskiem spēkiem. Rīkojoties pēc vienkāršākās konsekvences, sociāldemokrātiem pēc valdošo partiju labās gribas izrādīšanas būtu jāsēžas pie sarunu galda, jo, redz, nav jau vairs īsti par ko kašķēties. Saprotams, pāris sarunu jau notika, tomēr no «sociķu» puses tās vairāk izskatījās pēc atrādīšanās savam elektorātam, sak, lai arī ko tie valdības vīri neizdomātu, mēs paliksim pie sava, parādīsim savu mugurkaulu (šeit arī izpaužas minētais maza bērna sindroms) un atbalstīsim referendumu. Brīžiem sociāldemokrātu ieņemtā nostāja liek domāt, ka svarīgs jau nav pats referenduma iznākums, bet gan tikai referendums. Atgriežoties pie sociāldemokrārtu mugurkaula izpētes, jāteic, ka tas ir izturīgs, ka vai nu. Vienīgi nav īstas skaidrības, kas šo izturību veido. Paši «sociķi», lieli žiperi būdami, steidz teikt, ka, lūk, viņu vienīgais balsts esot tautas balss. Pagaidām izskatās, ka tautas balss, vēlēdamās piedalīties 822 000 dārgajā referendumā, nav apjēgusi tā bezjēdzīgumu, jo, kā jau teicu, balsojums neko neizšķirs, ja nu vienīgi vairos nepelnītu LSDSP popularitāti.
«Sociķu» mugurkaulu veido nevis tautas balss, bet gan LSDSP sponsori, kuriem acīmredzot nesimpatizē valdības politika, tālab, lobējot sociāldemokrātus, kāda ekonomiskā interešu grupa (kuru Bojārs, starp citu, nevēlas atklāt) izmanto referendumu kā līdzekli, lai paraustītu runci, tas ir, valdību, aiz ūsām, tā teikt, lai atgādinātu, ka Latvijā ir arī tādi, kas nevēlas valdības izvērsto politiku un, kas zina, varbūt negrib, lai kāda no valdošajām partijām piedalītos «Latvijas kuģniecības» privatizācijā. Tipisks pierādījums tam, ka sociāldemokrātiem tautas balss ir tikai aizsegs, kura ietvaros realizēt savu lobiju intereses, ir notikušās pārrunas starp valdību un LBAS, kurā koalīcijas partijas piekrita Pensiju likumā ieviest pēdējos priekšlikumus. Atcerēsimies, ka tieši sociāldemokrārti un LBAS bija nešķirami cīņu biedri parakstu vākšanas laikā, turpretī tagad, kad vajadzīgais parakstu skaits referenduma ierosināšanai savākts, šī draudzība ir jūtami vēsāka, pareizāk, valdība spēja vienoties ar LBAS, savukārt ar sociāldemokrātiem ne. Šāda sociāldemokrātu izturēšanās ir saprotama, jo tie nevar atļauties pievilt savus sponsorētājus, tālab viņiem kā ietiepīgam aunam ir jāpretojas valdības vēlmei panākt kompromisu. LSDSP būtu ieteicams atcerēties latviešu klasiķa Friča Bārdas dzejoli «Bukurags», kurā tāds pats ietiepīgs auns tā bija sapriecājies par sevi, ka ielēca dīķī, un līdz ar to no auna skaistuma bija palicis pāri tikai čuš!
Tas, ka kāda politiskā partija mēģina izraisīt diskusiju sabiedrībā par tai vitāli svarīgiem politiskiem lēmumiem, vērtējams pozitīvi. Sociāldemokrātu gadījumā pozitīvais brīdis nav bijis ilgs, turklāt tas pagaidām ir pārvērties vēlmē destabilizēt valdības darbu un ar 822 000 latu palīdzību uzspodrināt savu spalvu.
