Dzejas dienu dalībnieki Jelgavā šogad, šķiet, jutās cits citam sevišķi tuvi. Lietainais laiks lika ciešāk saspiesties zem Mītavas tilta, bet vakarpusē pie kafijas tases ļāva tikties ar dzejniekiem Uldi Bērziņu, Annu Auziņu un Eduardu Aivaru.
Valoda kā pasaule
Pasākumu pie studenta skulptūras atklāja zibakcija ar dzejas lasīšanu un deju kolektīva «Skalbe» jauniešu priekšnesums. Tika lasīti kā pašsacerēti, tā mīļi citu autoru dzejoļi dažādās valodās. Izskanēja dzejas rindas arī angļu, franču, čehu, bulgāru, vācu, slovāku, poļu, igauņu, kataloniešu un pat taizemiešu valodā. Tai skaitā dzeju deklamēja LLU studējošie ārzemju jaunieši. «Katra valoda ir jauna pasaule. Kad tu klausies šīs dažādās valodas, tu jūti pilnīgi citu valodas ritmu un saproti, ka cilvēki dzīvo citā ritmā. Dzīvošanas un domāšanas telpa ir cita,» sacīja Dzejas dienu režisore Elīna Apsīte.
Pie Mītavas tilta Jelgavas Zinātniskā bibliotēka, kas arī organizēja svētkus, ikvienam deva iespēju tikt pie grāmatām, ko bibliotēkai dāvinājuši lasītāji vai kas atrastas pašu fondā.
Aivars Umbraško, kurš lasīja savu latgaliski rakstīto dzeju, dzīvo Krāslavas novadā un četrus gadus studējis LLU Meža fakultātē, teic – kā dzejnieks viņš ir piedzimis tieši Jelgavā. Aivars jau bērnībā dzejojis savās domās, bet tad sapratis, ka dzīvē iekārtots tā, ka lietas zūd, tāpēc nolēmis dzejoļus piefiksēt. Dzejot sācis kā mūziķis un dziesmu tekstu autors. «Es negribētu teikt, ka es dzeju radu, – es to pierakstu. Tai palīdz rasties kāds kosmosa spēks, es to tikai fiksēju uz papīra,» stāsta Aivars.
Dzejas dienu organizētāji bija parūpējušies arī par mazākajiem svētku dalībniekiem. Pie «Kanclera nama» tika deklamēti bērnu dzejoļi un dziedāts. Mazie varēja iesaistīties arī radošajās darbnīcās.
Tulkotājs rāda, kas viņam patīk
Svētku beigu daļā mājīgā gaisotnē noritēja tikšanās ar dzejniekiem U.Bērziņu, A.Auziņu un E.Aivaru. Tā kā vakara pasākuma tēma bija «Dzeja un atdzeja», tika runāts arī par to, kāpēc teksti jātulko un vai tulkojot nepazūd kas būtisks. «Tulks ir pirmais lasītājs savā tautā. Tulkojot tu gribi parādīt, kas tev patīk,» teic dzejnieks un tulkotājs U.Bērziņš. Par pasākuma muzikālo daļu rūpējās Kārlis Kazāks.
«Dzejas dienas ir sabiedriskās dzīves likumība, ka mums vajag veidot kādus segmentus. 1. aprīlis ir vajadzīgs, ir vajadzīga Mātes diena, kapusvētki. Ir vajadzība kaut kā reizi vai divreiz gadā regulāri koncentrēt mūsu vērību vienā noteiktā virzienā, lai pilnībā izjustu dzīves ciklu arī ap sevi,» teic U.Bērziņš. «Starp visiem daudzajiem pasākumiem arī dzejai ir tādas dienas, kas aptver visu Latviju un visus kontinentus. Dzeja ir realitāte, kura iespaido, pat mobilizē atdarinātājus – cilvēks pēkšņi sāk justies, vai tik es nebūšu jaunais dzejnieks. Viņš ir pavests, iesaistās tajā eksistences formā,» spriež U.Bērziņš, pēc kura domām, kamēr dzeju lasa, tikmēr tā ir dzīva.
«Dzejas dienas man ir svētki,» saka A.Auziņa. «Visu gadu var lasīt dzeju, rīkot pasākumus, bet man ir prieks, ka tagad tie ir tik koncentrēti. Arī cilvēki atsākuši nākt un klausīties, tā ka tie ir svētki ne tikai pašiem dzejniekiem.» A.Auziņa novērojusi, ka Dzejas dienas tiek apmeklētas arvien plašāk. Lielā mērā tas esot Dzejas dienu kuratores Ingas Bodnarjukas nopelns. «Arī jaunieši ir mainījušies – tagad lasīt dzeju ir stilīgi,» teic A.Auziņa.
Dzeja – pieauguša cilvēka barība
E.Aivaram Dzejas dienas saistās ar atbildību. «Starp tiem cilvēkiem, kas cauru gadu cits citu izjūtam, ir atbildība. Mēs piesaistām cilvēkus, viņi piesaista mūs. Tas ir nopietni, tas nav tikai salikt vārdus stabiņā,» teic E.Aivars. «Mēs visi kopā izglītojamies. Mākslu māksla ir mūzika. Ja mēs prasītu cilvēkiem, kā viņi saprot operu vai kādu simfoniju, domas ļoti atšķirtos. Tāpat arī vārda māksla tiecas uz mūzikas līmeni, tāpēc tas nav vienkārši. Tā ir pieauguša cilvēka barība. Un tas, ka mēs ar klausītājiem kopā ēdam to barību Dzejas dienās, ir būtiski,» uzskata E.Aivars.
Dzejas dienu režisorei E.Apsītei šie svētki ir īpaši jau kopš bērnības. «Kad es biju maza meitene, mani vienmēr veda uz Dzejas dienām. Mani vienmēr sajūsmināja tā īpašā atmosfēra. Kādu brīdi cilvēki stāv neērtās pozās, citreiz lietū. Viņu sejas ir citādas, viņi ir apgarotāki,» E.Apsīte apbrīnojusi dzejniekus. «Tad man šķita, ka dzejnieks ir līdzīgs Dievam. Viņš pēkšņi pasaka cilvēkam, kā viņš jūtas, viņš noformulē vārdos, kāda ir pasaule. Man Dzejas dienas vēl joprojām saglabājušas to bērnišķīgo jūsmu, ka es skatos uz dzejniekiem kā uz cilvēkiem, kuri, manuprāt, zina, kāda patiesībā ir pasaule. Viņi parāda kādu rakursu uz dzīvi, kā es varu paskatīties atšķirīgi,» teic E.Apsīte.
Svētku noslēgumā uz dzejas izrādi «Ziedonis» aicināja Jelgavas Studentu teātris. ◆
