Braucot uz Auci apciemot Karaļavotus vai Ķeveles avotus, jūtama Lietuvas klātbūtne pierobežas vietvārdos, piemēram, Ukri. Latvijas un Lietuvas robeža ir 588 kilometrus gara, bet gadsimtu mēraukla stiepjas senatnē un vēstures dzelme glabā daudz arī zudībā aizgājušu notikumu, dzīvotas dzīves un likteņgaitas.
Karaļavotu ūdens garšo saldi un salti, no zemes dzīlēm izspraucies tērcēs, maigi atbalsodams ar laukakmeņiem izmūrētajā avota dobē. Dodos lejup kāpienu pa kāpienam kā senā pils pagrabā vai dārgumu glabātuvē. Atbalsis… Bet varbūt zemgaļu asinsbalss šūnās. Ieklausos…
Lauki ceļmalās elpo rāmu rudens elpu, pelēkās dzērves kā sargkareivji miera stājā arumos saplūst ar pelēku miglu, un rudens saulgriežu laiks iededz baltu vienības ugunskurus.
Atnāc pie tā pasildies un dzirdi kareivju klaigas no senās Saules kaujas, dzirdi zemgaļu vīru ieroču šķindu un plecu pie pleca ar žemaišiem nikno spītu sakaut svešos krustnešus, zemgaļu un leišu zemju kārotājus. Dzirdi to spēku, kas zemgaļiem kopā ar brāļiem leišiem Saules kauju vainagoja uzvarai. Baltu vienotības dienā redzi gara acīm, virsaiti Nameju aizejot svešumā uz Lietuvu, bet nepakļaujoties iebrucējiem krustnešiem.
Tepat Zemgales robežās ar Lietuvu rudens naktīs kāvi, kritušo karavīru dvēseles sārtā debesu jumā jāj kumeļus kā senču dievi un gaida, lai viņus redzam un piesaucam vārdā!
Mūsu karaļi. Kā mums viņi jātur prātā un jāsmeļas viņu spēks – no Nameja, no nupat kā Jelgavā godinātā prezidenta Jāņa Čakstes. Stikla kalna korē Dzejas dienās ir goda zāle dzejas karalim – viņa mūžs un darbs līdzinās Šekspīra lugu cienīga karaļa drāmai. «Es uzaugu leišmalē, un vecmamma dziedāja man gan latviski, gan lietuviski,» saka sirmais vīrs, kuram aiz muguras Nacionālās bibliotēkas 11. stāva korē, kuru arhitekts Birkerts plānojis tā, ka visas četras debespuses uz delnas, ir Rīga un vakara debesis. Kāda dzīves gaisma nāk no cilvēka, kas pieredzējis septiņus gadus Sibīrijas politieslodzīto nometnē un tieši tur sarakstījis zelta rindas Latvijas brīvībai. Sevī izaudzis par gara milzi ar redzējumu, ka visas tautas esam brāļi, ka ik tautas dziesmā saklausāma vienota radniecīga balss. Dzejas un atdzejas karalis Knuts Skujenieks Gaismas pils korē lasa mums lietuviešu un citu tautu atdzejotu tautas dziesmu, domu atdzejā pietuvinātu un kā dārgu trauslu trauku pārnestu no valodas uz valodu, saglabājot tajā tautas dziesmas dvēseli. ◆
