Ierēdņu skaits ir ļoti uzblīdis un izmaksā milzu naudu. Taču nav skaidrs, vai ir kāda sistēma, pēc kuras tiek izvērtēts katra konkrētā valsts pārvaldes darbinieka veikums.
Šoreiz rubrikā «Vēlēšanas» piedāvājam sarunu ar partijas «No sirds Latvijai» deputātu kandidātiem Zemgales vēlēšanu apgabalā – Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas vēstures skolotāju un bibliotekāri Inesi Vārslavāni, «Ergo Insurance SE» Latvijas filiāles apdrošināšanas konsultantu Jāni Kurpnieku un zemnieku saimniecības «Jaunlejnieki» īpašnieku, biedrības «Milleri 16» valdes priekšsēdētāju Juri Razživinu.
– Jūsu partija ir salīdzinoši jauna, un lielākā daļa pirmo reizi kandidējat uz Saeimu. Jūsu galvenie mērķi, ko vēlaties sasniegt ievēlēšanas gadījumā?
I.Vārslavāne: Mūsu galvenais mērķis ir atjaunot ticību valstij, panākot taisnīguma principu visās jomās. Mūsu galvenais resurss ir partijas vadītāja Inguna Sudraba. Viņai ir ļoti liela pieredze darbā valsts pārvaldē. Viņas vadītā Valsts kontrole savulaik atklāja ļoti daudz dažādu pārkāpumu un nesaimniecisku rīcību. Cits jautājums – vai kāds arī tika sodīts par pieļautajiem pārkāpumiem. Tur savu darbu nav izdarījušas tiesībsargājošās institūcijas. Mūsuprāt, valsts pārvalde ir visvājākais punkts, kas traucē valsts attīstību. Ierēdņu skaits ir ļoti uzblīdis un izmaksā milzu naudu. Taču īsti nav skaidrs, vai ir kāda sistēma, pēc kuras tiek izvērtēts katra konkrētā valsts pārvaldes darbinieka veikums un noteikta atbildība.
– Visi sola sakārtot valsts pārvaldi, izvērtēt lietderību. Un jūsu pieminētā atbildība – par to arī klīst leģendas – pārsvarā visi naski uzņemas politisko atbildību, taču reāli sodi tiek piemēroti ārkārtīgi reti. Vai tagad varat solīt, ka būs daudz vairāk vainīgo, kuri reāli «sēdēs»?
I.Vārslavāne: Beidzot jābūt arī tiesiskajai atbildībai ikvienam, kurš rīkojas ar valsts līdzekļiem. Politisko atbildību laiks ir beidzies! Turklāt mēs uzskatām, ka ne jau cietums ir risinājums – vainīgais atkal būs «valsts maizē», bet zaudējumi valstij paliks tik un tā. Šeit būtu jādomā par reālu finanšu atbildību.
– Un kā jūs piedzīsiet zaudējumus no vainīgajiem, ja viņiem reāli nekas nepiederēs? Viss īpašums pieder radiem. Viņiem nav nekā – pat mašīna uz mammas vārda…
I.Vārslavāne: Jāmaina likumi, lai valsts var vērst prasību arī pret vainīgās personas radiniekiem, ja ir pamatotas aizdomas, ka šādi tiek mēģināts izvairīties no materiālās atbildības.
J.Kurpnieks: Katram ir jāapzinās, ka nevar bezatbildīgi izrīkoties ar valsts līdzekļiem un par to nesaņemt sodu. Protams, tas nenozīmē, ka tagad sāksim rīkot «raganu medības». Tā nenotiks. Tomēr atbildībai par savu rīcību ir jābūt katrai konkrētai amatpersonai. Skaidrs, ka pilnībā nelikumības izskaust nebūs iespējams nekad. Un to apliecina jebkuras pasaules valsts pieredze – korupcijas un citu nelikumību sērgas bijušas vienmēr un droši vien būs arī nākotnē.
I.Vārslavāne: Taču mēs esam atbildīgi savu bērnu priekšā, lai vismaz darītu visu iespējamo, lai samazinātu šo sērgu.
– Savā priekšvēlēšanu programmā apņematies izveidot tautas vēlēta Valsts prezidenta institūtu. Ko jūs ar to domājat?
J.Kurpnieks: Šī nav tikai mūsu vēlme. To atbalsta daudzi sabiedrībā. Mēs uzskatām, ka ir nepieciešams paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras un arī jādod iespēja tautai izvēlēties valsts vadītāju, nevis, kā tas bijis līdz šim – dažādās interesantās vietās tiek apstiprināts Valsts prezidenta kandidāta vārds.
– Vai tas nozīmē, ka jūs attiecīgi plānojat rosināt mainīt Satversmi? Latvija ir parlamentāra republika, un Valsts prezidentam pārsvarā ir valsts reprezentācijas funkcijas.
I.Vārslavāne: Nē, Satversmes grozīšanu mēs neplānojam rosināt.
– Bet kāda tad jēga ir tautai balsot par Valsts prezidentu? Tās ir vēl vienas vēlēšanas, papildu izdevumi…
I.Vārslavāne: Izveidojusies milzīga plaisa starp varu un tautu. Sabiedrība neuzticas politiķiem. Mēs uzskatām, ka arī turpmāk Latvijai jāpaliek parlamentārai republikai, taču ir nepieciešams paplašināt Valsts prezidenta pilnvaras – piemēram, ne tikai izvirzīt apstiprināšanai Saeimā Ministru prezidentu, bet iecelt arī ministrus un citas augstākas valsts amatpersonas. Un daudz plašākas pilnvaras valsts pārvaldē, lai prezidentam būtu ne vien rekomendējošas tiesības, bet reālas tiesības pieņemt būtiskus lēmumus.
– Tad jau jums noteikti ir arī potenciāli kandidāti uz šādu amatu. Varbūt nosauksiet?
J.Kurpnieks: Mēs partijā esam runājuši vispārīgi par šādu iespēju. Neesam apsprieduši konkrētus cilvēkus, lai gan nešaubāmies, ka tādu, kuri būtu gatavi un arī cienījami ieņemt šo amatu, Latvijā ir pietiekami daudz.
– Kādas ir vēl jūsu prioritātes, ar kurām ejat uz vēlēšanām?
I.Vārslavāne: Izglītības kvalitātes paaugstināšana. Izglītībai ir jābūt valsts prioritātei numur viens! Mums ir precīzi jādefinē valsts mērķi izglītībā, kas ir tieši pakārtoti tautsaimniecības vajadzībām. Nav jēgas gatavot tūkstošiem vidusskolēnu un augstskolu beidzēju, ja mēs viņus visus nevaram nodrošināt ar darbu. Ir jāatjauno arodskolu prestižs, kas daudzu gadu garumā nepelnīti noniecināts. Ikviena profesija ir un būs nepieciešama – gan metinātājs, gan galdnieks. Ko dod tikai vidusskolas izglītība, ja jaunajam cilvēkam nav kāda aroda prasmes? Manuprāt, vairāk jādomā par vidējās izglītības līmeni, lai paralēli vispārējai izglītībai var apgūt arī arodu. Un pēc tam viņš attiecīgi var izvēlēties – iet tālāk studēt augstskolā vai arī strādāt arodā. Turklāt arī pēc augstskolas šādam jaunietim ir daudz lielākas iespējas atrast darbu, ja viņam būs gan aroda prasmes, gan augstākā izglītība.
J.Kurpnieks: Manuprāt, izglītībā mēs esam aizgājuši mazliet greizā virzienā. Brīžiem ir sajūta, ka vairāk domājam par kvantitāti, nevis kvalitāti. Riskēju izklausīties smieklīgs, bet es kā kultūras darbinieks nekādi nespēju saprast, kādēļ vidusskolās no obligāto priekšmetu klāsta izsvītroja mūzikas stundas. Mūzika attīsta cilvēku tāpat kā matemātika, sports un citi mācību priekšmeti. Mēs gadiem esam eksperimentējuši ar izglītības sistēmu (līdzīgi kā ar citām jomām).
I.Vārslavāne: Ir vēl būtiska problēma – skolotāja prestižs. Diemžēl skolotājs ir nolikts ļoti zemu, jo viņa viedokli neņem vērā, bieži vien pat neuzticas. Turklāt arī pedagogu darba kvalitāte pieklibo nevis tādēļ, ka viņi negribētu strādāt, bet gan tādēļ, ka pašreizējās atalgojumu sistēmas dēļ skolotājs ir spiests strādāt divās vai pat trijās skolās, lai spētu nopelnīt kaut cik adekvātu atalgojumu. Ar tādu pārslodzi nav iespējams strādāt līdz 65 gadu vecumam. Par skolotāju nevar būt jebkurš cilvēks – šis arods ir īpašs, jo jābūt gan psihologam, gan savas jomas profesionālim, gan arī vienkārši šis darbs jājūt kā savu sūtību. Turklāt 21. gadsimtā skolotāja uzdevums ir pavisam cits, nekā tas bija agrāk, – šodien skolotājam jāpalīdz jaunajam cilvēkam neapjukt informācijas plūsmā, atrast pielietojumu savām spējām un stiprināt pārliecību par karjeras veidošanas nepieciešamību.
– Jūsuprāt, aktuālākais, kas jāmaina vai jāuzlabo kultūras jomā?
J.Kurpnieks: Kultūras jomā mēs gribam piedāvāt pilnīgi jaunu pieeju nozares attīstībai – daudz plašāku pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanos kultūras procesos – faktiski kultūras dzīves demokratizāciju.
– Ko ar to domājat? Visu lemsim visi kopā?
J.Kurpnieks: Kā piemērs – pagājušie Dziesmu svētki – toreiz par repertuāru lēma valsts veidota Dziesmu svētku padome. Atcerieties, kādas kaislības notika par vienas vai citas dziesmas neiekļaušanu repertuārā.
– Vispār jau padomē darbojās jomas profesionāļi – tie arī lēma, kuras dziesmas likt, kuras ne…
J.Kurpnieks: Ne gluži. Ja padomi veidotu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, noteikti būtu citas diskusijas. Un arī finansējums mūzikas jomai tiktu tērēts citādi, nevis, kā bija – kad pieci miljoni eiro tika Dziesmu svētku kulminācijas pasākumiem, kamēr mērķdotācijai nozarei gatavošanās procesā valsts atmeta nieka 0,8 miljonus eiro gadā – vai par šādu naudu ir iespējams nodrošināt visus tos daudzos tautas mākslas kolektīvus? Es šaubos… Un vai sabiedrībai valsts prasīja, kā būtu pareizāk šos līdzekļus tērēt? Jā – izveidojām skaistu zīmolu par mūsu tautas dziedāšanas tradīcijām, slavējam savu kultūru starptautiski. Taču tā ir tikai spoža fasāde, aiz kuras slēpjas daudz problēmu gan par finansējuma sadales kvalitāti, gan daudzām citām problēmām. Mums ir augstas kvalifikācijas aktieri, diriģenti, citi kultūras darbinieki saņem salīdzinoši mazu atalgojumu. Mums pat īsti kultūras darbiniekiem nav izstrādāti atbilstoši profesiju standarti, kas ļautu skaidri «gradēt» konkrētus amatus, kas attiecīgi ļautu arī sakārtot to pašu atalgojuma sistēmu.
– Būtiskākais tautsaimniecībā, ko vēlaties mainīt?
J.Razživins: Tā kā esmu zemnieks, arī mani mērķi ir saistīti ar lauksaimniecību. Man ir nepieņemami, ka Latvijas zeme savā ziņā tiek izpārdota ārzemniekiem, kamēr pašu lauksaimniekiem vienkārši nepietiek līdzekļu tās iegādei. Tādēļ gribu rosināt izveidot Zemes fondu, ar kura palīdzību sakārtotu zemes tirgu Latvijā un izskaustu pašlaik tik plaši izplatītos spekulatīvos darījumus ar zemi.
– Bet valsts taču vienmēr definējusi, ka mēs ļoti gaidām ārvalstu investorus – jūs faktiski iestājaties pret.
J.Razživins: Jā, es nekādā mērā nevaru atbalstīt zemes pārdošanu ārzemniekiem. Vienalga – vai tie ir kādi Skandināvijas pensiju fondi, kas vienkārši lēti uzpērk Latvijas laukus un mežus, vai arī tie ir kādi ārvalstu fermeri. Tajā pašā laikā mūsu zemniekiem nepietiek rocības, lai pirktu zemi, jo mums cenas ir par augstu, bet bankas nav nemaz tik pretimnākošas. Pašreiz mēs izpārdodam savu zemi ārzemniekiem, bet rīt būsim spiesti iet pie viņiem strādāt kā algoti darbinieki? Pilnīgi nepareiza ir šāda valsts politika, kad ārzemniekam tiek garantētas jebkādas iespējas, kamēr pašmāju zemnieks spiests cīnīties par izdzīvošanu viens pats. ◆
