Izlasot J.Liekmaņa rakstu «Un tomēr – indēšana» («Ziņas» 1999. 9. 10), pārsteidz naids, kas dveš no katras rindiņas.
Izlasot J.Liekmaņa rakstu «Un tomēr – indēšana» («Ziņas» 1999. 9. 10), pārsteidz naids, kas dveš no katras rindiņas. Tas vērsts pret vienu no mūsu valsts partijām – savienību «Latvijas ceļš».
J.Liekmani var dzelt tikai viņa paša naids. Visās negācijās, kas tiešām mūsu valstī ir sastopamas vai pastāv tikai J.Liekmaņa fantāzijā, tiek vainots «Latvijas ceļš» («LC»).
Nesamērīgi pārspīlētas «LC» iespējas atjaunotajā Latvijā. Partijas Saeimas deputātu skaits (5. Seimā – 36, 6. Saeimā – 17, 7. Saeimā – 21) nekad neļāva tai vienai izveidot valdību. Vienmēr «LC» bija jāpiedalās koalīcijas valdībās, pie tam četrās valdībās no septiņām Ministru prezidents nebija no «LC», un valdībās lielākoties tā pārstāvji bija mazākumā. Tātad partija nenoteica to, kas notika valstī. «LC» tiek piedēvēti visi iespējamie un neiespējamie grēki. Piemēram, tā programmā ir deklarēts, ka «Latvija ir nacionāla valsts, kas radusies latviešu tautas pašnoteikšanās rezultātā». Turpat uzsvērta latviešu valodas izšķirošā nozīme. Tikai nezinātājs var apsūdzēt «LC» patriotisma trūkumā. Smieklīgi vainot «LC» biedrus par piekrišanu Latviju iekļaut PSRS sastāvā, jo 1940. gadā viņi vēl nebija piedzimuši, tikai daži no viņiem bija vēl bērni. Nav pamata sūkstīties par piekāpšanos, zemošanos jebkura priekšā. Bez saprātīgiem kompromisiem politikā neko nevar izdarīt. Vācija ar ASV palīdzību spēja panākt krievu militāristu izvešanu no Austrumvācijas, tikai ieguldot milzīgus līdzekļus dzīvokļu celtniecībā Krievijā. Naivi domāt, ka tas būtu iespējams mūsu valstij.
Negribu slavināt «LC». Protams, šai partijai bija arī kļūdas. Būtiski ir tas, ka partija visu savu pastāvēšanas laiku kopš 1993. gada rudens neatlaidīgi strādāja pie galvenā mērķa – iestāšanās Eiropas Savienībā. Un veltīgi ir vīpsnāt par to, jo tikai ES Latvija var saglabāt savu neatkarību un panākt tautas dzīves līmeņa krasu augšupeju. Tagad šis mērķis jau ir tuvu.
Tāpēc bija nepieciešams pieņemt Eiropas prasībām atbilstošus pilsonības un valodas likumus, noslēgt līgumu ar Krieviju utt. Vaimanas par Pilsonības likumu nav pamatotas, jo kopš 1995. gada, kad sākās naturalizācija, naturalizējušies ir tikai 2,5% nepilsoņu, kas nekādi neapdraud mūsu valsti.
Ja «LC» un citas labējās partijas neatlaidīgi nestrādātu ES un NATO virzienā, kas būtu Latvija? Valsts, kuru turpinātu okupēt Krievijas karaspēks, valsts bez Pilsonības likuma, pakļauta Krievijas impērisko spēku augošajam spiedienam, valsts bez Rietumu demokrātijas atbalsta. Nav grūti paredzēt, ka perspektīvā mūsu zemi neizbēgami aprītu lielais Austrumu kaimiņš.
