XIX gadsimta Rietumu vēsturē pirmās lapas tika aizpildītas Francijā un savdabīgā veidā četrus gadus pirms paša gadsimta atnākšanas, kad Francijas armija divdesmitseptiņgadīgā ģenerāļa Napoleona Bonaparta vadībā iebruka Itālijā.
XIX gadsimta Rietumu vēsturē pirmās lapas tika aizpildītas Francijā un savdabīgā veidā četrus gadus pirms paša gadsimta atnākšanas, kad Francijas armija divdesmitseptiņgadīgā ģenerāļa Napoleona Bonaparta vadībā iebruka Itālijā. Ieņēmis Ziemeļitāliju, Bonaparts iebruka Austrijā, kas 1797. gada rudenī bija spiesta atzīt Francijas iekarojumus. Par Francijas vasali kļuva arī Šveice, ko sāka dēvēt par Helvēciju. 1798. gadā Bonaparts ieņēma lielāko Ēģiptes daļu, tomēr otrs tikpat talantīgs karavadonis (tikai jūrā) admirālis Nelsons Francijas iekarotkāri nedaudz atvēsināja.
No Ēģiptes Bonaparts atgriezās ne kā zaudētājs, bet nacionālais varonis, kuru lielburžuāzija, baidoties no Burbonu varas restaurācijas un jakobīņiem,
1799. gada 9. novembrī iecēla par Parīzes militāro spēku pavēlnieku. Jau nākamajā dienā ģenerālis padzina Likumdošanas korpusu, valstī ieviešot diktatūru. XVIII gadsimta Lielā franču revolūcija bija mirusi.
Formāli Francija palika republika, kurā izpildvara piederēja trīs konsuliem, no kuriem pirmais bija Napoleons, bet divi pārējie – faktiski viņa padomdevēji. Konstitūcija tika apstiprināta tautas nobalsošanā – plebiscītā –, kas jau 1802. gadā Napoleona tiesības apstiprināja uz mūžu. Francijā sāka veidoties Napoleona kults: viņa dzimšanas diena tika pasludināta par valsts svētkiem, monētās tika iekalts viņa attēls utt.
1804. gadā Bonaparts tika pasludināts par Francijas imperatoru, līdz ar to Francijā pilnībā nostiprinājās autoritārais režīms ar tam raksturīgajām iezīmēm. Imperatoram pietuvinātie baudīja neierobežotas privilēģijas, ko aizēnoja tikai Napoleona mazais, bet valdonīgais stāvs. Izveidojās jauns galms, kas maz atšķīrās no pirmsrevolūcijas galma.
Francija XIX gs. sākumā bija kā durklis, ar kuru tika grauta feodāli dzimbūtnieciskā iekārta Eiropā. Tās varā bija nonākušas lielākā daļa Itālijas, daļa Vācijas valstu, Beļģija un Holande. 1805. gadā izveidojās jauna pret Franciju vērsta koalīcija: Anglija, Krievija, Austrija un Neapoles karaliste. Napoleons gatavoja izcelt desantu Anglijā, tomēr franču diktatora ceļu otrreiz šķērsoja admirālis Nelsons, kura vadībā angļu flote 1805. gada oktobrī pie Trafalgaras raga sagrāva apvienoto franču un spāņu floti. Franciju apdraudēja arī Austrija, taču jau 1805. gada decembrī franču spēki ieņēma Vīni un kaujā pie Austerlicas sakāva apvienotos Krievijas un Austrijas spēkus. Austrija atzina Napoleonu I par Itālijas karali, bet viņa brāļi kļuva par Neapoles un Holandes karaļiem.
1807. gada jūlijā Tilzītē Napoleons I tikās ar Krievijas imperatoru Aleksandru I. Tā reizē bija arī īslaicīga Eiropas sadalīšana: Krievija atzina Francijas iekarojumus, bet tā savukārt atraisīja rokas Krievijas karadarbībai pret Turciju un Zviedriju. Francija okupēja Spāniju un vēlreiz sakāva Austriju. 1811. gadā impērijā bija jau 71 miljons iedzīvotāju – trīs reizes vairāk nekā pirms revolūcijas –; Napoleona I pilnīgā vai daļējā valdījumā atradās visa Eiropa, izņemot Portugāli, Angliju, Zviedriju, Sicīliju, Sardīniju; tā robežojās ar Osmaņu impēriju un… Krieviju.
1812. gada 24. jūnijā sākās
600 000 vīru lielās Napoleona I «varenās armijas» iebrukums Krievijā. Septītajā septembrī Borodinas laukos risinājās ģenerālkauja, kurā nebija viennozīmīga uzvarētāja. Franči ieņēma Maskavu, taču, lai nospiestu uz ceļiem Krieviju, spēki bija par maziem. Francijas armijai vajadzēja atkāpties pa to pašu izpostīto ceļu, pa kuru, fanfarām skanot, tā virzījās pretī «uzvarai». Tas reizē bija arī impērijas sabrukuma sākums: pakļautajās Eiropas zemē uzliesmoja sacelšanās, Napoleonu I cits pēc cita atstāja tā agrākie sabiedrotie.
1813. gadā Napoleona I spēkus Tautu kaujā pie Leipcigas sakāva Krievijas, Prūsijas, Austrijas un Anglijas spēki. 1814. gadā pavasarī tika ieņemta Parīze un sabiedroto karaspēks nolēma atjaunot Burbonu dinastiju un Franciju «atgriezt» 1792. gada robežās. Napoleons tika izsūtīts uz Elbas salu.
Tomēr 1815. gada martā Napoleons vēlreiz «iekāpa» vēsturē, lai pēc kaujas pie Austerlicas uz visiem laikiem pamestu šo spožo skatuvi. 1821. gadā viņš mira Sv.Helēnas salā Atlantijas okeānā.
