Valdībai apritot 100 dienu iecietības moratorijam, Saeima lēma par stingrākiem reģistrācijas nosacījumiem partijām un sabiedriskām organizācijām, kas nepieļaušot politisko grupējumu sadrumstalotību.
Valdībai apritot 100 dienu iecietības moratorijam, Saeima lēma par stingrākiem reģistrācijas nosacījumiem partijām un sabiedriskām organizācijām, kas nepieļaušot politisko grupējumu sadrumstalotību. Galvenais no tiem – TP prasība pieckāršot partiju dibinātāju skaitu (no 200 līdz tūkstotim). Pateicoties sociāldemokrātu un «tēvzemiešu» atbalstam, ar minimālu pārsvaru ceturtdien tas tika akceptēts. Tūlīt pat «Ceļš» un JP lūdza prezidenti Satversmei un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem it kā neatbilstošos grozījumus apturēt, kas dienu vēlāk tika izdarīts, prezidentei lēmumu motivējot līdzīgi abu partiju runasvīriem.
Motīvi grozījumu sakarā jau būtu abpusēji cēli, tikai cilvēktiesību jēdziens, kuru bezjēdzīgi deldēt esam iemācījušies no lielvarām visās debespusēs, būs šo motīvu forma, nevis saturs. Vairāk runa ir par vadības stiliem, ja pieņemam, ka partijas ir politiski uzņēmumi ar saviem produktiem un to patērētājiem. Tādēļ likumsargiem pirms mētāšanās ar konstitucionālā vispārinājumā atskaldītām normām pieklātos elementāri nepieļaut tiklab dresūru, kā bardaku – gan pārtikas, gan politikas produktu tirgū. Pagaidām iznāk, ka par Satversmē paredzēto biedrošanās brīvību savādi uzzinām no visādiem ekspertiem. Uzmini, nu, cik personu biedrošanās ir brīvprātīga un cik piespiedu brīvprātīga?
Skaidrs, ka demokrātija garantē cilvēktiesības un otrādi. Tikai standarti nebūs no zila gaisa, bet no tuvākas «augšas» un tieši pie «apakšām» nākuši. Pēdējām atkal ir savi standarti, kas par abpusējiem kļūst atkarībā no «augšu» un «apakšu» satikšanas. Tā bijis jau senajiem grieķim, no kuriem demokrātiju it kā esam mācījušies. Zināms arī, ka viņu viedie oligarhisku jeb izredzēto valdīšanu atzinuši esam labāku par demokrātiju, ar pirmo domājot ne jau dresūru, ar otro – tieši bardaku. Mūslaikos turpretim daudz sludināts, cik ļoti vēl pirms Šķēles kārtību – vispirms jau politiskajā tirgū – mīlējuši Ulmanis vai Pinočets. Tas viss, protams, antīkās prātulas ačgārni pārķerot, jo šāda valdīšana nudien neko vairāk par sviestu un bekonu nedeva. Pat Ulmanim, kurš savairojušās partijas tikai izdzenāja un nevienu nešāva, bija standarti, par kuru kroplību vēl šobaltdien maksājam ar uzviju. Daudz neatpaliek agrīnās sociāldemokrātijas teorētiķu spekulācijas cilvēktiesību vārdā, kas diemžēl sevi piesaka arī Satversmē, kādēļ pamatlikums agri vai vēlu būs jākoriģē. Bet tikai Satversmē noteiktā, nevis improvizētā kārtībā.
Ar karoti jūru neizsmelsi. Vēstures pieredze ir plaša un plankumaina, tādēļ grozījumu jēgas vai bezjēgas sakarā pietiks ar diviem jautājumiem.
1. Kādēļ, piemēram, Vācijā partija sākas ar septiņiem, bet Igaunijā ar tūkstoš biedriem.
2. Kādēļ šādi grozījumi vajadzīgi tieši tagad?
Pirmais jautājums ir par tā saucamo sabiedrības politiskās gribas valstisku modelēšanu, ņemot vērā partiju varas un konkurences reālos un vēlamos parametrus. Attīstītajās valstīs daudzskaitlīgas partijas jau sen ir demokrātiska, vienlaikus rīcībspējīga varas aparāta balsts. Mazpartiju tur var būt, cik uziet, jo reāli varas struktūrās tās maz ko nosaka. Igaunijā, kur politiskā vide līdzīga mūsējai, tas vēl priekšā. No šāda viedokļa grozījumi ir pamatoti un atbalstāmi.
Atbildēt, kādēļ likums jāgroza tieši tagad, būs krietni grūtāk, jo atbilstoši politiskā tirgus principiem par piezemētiem aprēķiniem varas rupori skaļi nerunā. Bet klusie ūdeņi ir tie dziļākie, un tieši tur lielās zivis mīt.
Daudz izsaka fakts, ka līdztekus Zemnieku savienībai tikai grozījumu atbalstītājpartijas līdz šim sarūpējušas tūkstoš dvēseļu ganāmpulku. Tomēr gan jau pie jaunās kārtības «ceļš» vai JP dažu mēnešu laikā pustūkstoti savā flangā iedabūtu – vismaz uz «papīra» – un duci «mirušo dvēseļu» piedevām, protams, uz reputācijas rēķina. Interesantāk iedomāties, kādēļ, piemēram, jaunizceptajai TP minētais tūkstotis ir, bet politbūšanās gadiem briedušais «Ceļš» tik vien biedrot iespējis. «Ceļam», arī JP izdevīgāk būt ekskluzīvi mazskaitlīgiem veidojumiem, jo tā labāk partejisko kapitālu no pārbēdzējiem vai okšķeriem pasargāt, lielos lobijus paturot publiskas neatpazīstamības «ārštatā». Nesenajā saietā «ceļš» attapās savās neveiksmēs vainot novirzīšanos no ortodoksālās liberālisma ideoloģijas. Tagad indivīda intereses partijai atkal stāvēšot pāri sabiedriski valstiskajām. Loģiski, ka, grozījumus bloķējot, nule iegādātās atskārsmes tika ieviestas praksē, spodrinot liberālsaukļu fasādi. Krištopana izbijušo valdīšanu par liberālu nenosauksi, šābrīža «Ceļa» sabiedrisko jodelēšanu pa laikam – arī ne.
Teorētiski grozījumu pieņemšana laikā, kad pensiju un privatizācijas frontē iestājies pamiers un ir optimistiskas budžeta pieņemšanas un iestāšanās ES perspektīvas, ir vēlama. Vairāk nekā daudz un jaunas mums vajadzīgas spēcīgas partijas. Arī daudzaprunātās integrācijas vārdā, kas ikvienam sākas un beidzas ar politisko gribu. Partiju kvantitatīvie rādītāji (biedru skaits) tomēr nosaka kvalitatīvos (rīcības efektivitāte, godīgums) – galvenokārt tādēļ, ka, palielinoties partiju biedru skaitam, mazinās autokrātu īpatsvars. Piebiedrot simts pelēko baronu būs grūtāk nekā tikpat vienkāršo ļautiņu, kurus ar burkānu un pātagu uz partejiskās platformas ilgi nenoturēsi.
Protams, partiju kacināšanu par viennozīmīgi labdabīgu atzīs tikai grozījumu apoloģēti. Tā, viltīgi un gana brutāli konkurējot, partijas koka dzinuļiem var pieaudzēt stūru stūrus. Tādēļ analītiķi jau norādījuši uz nākamgad gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kurās parasti labi kotējas vietējie saraksti, bet Saeimā caurkritušās partijas reizumis pamanās atspēlēties. Ne TP, ne «Tēvzemei» nav jābūt milžiem uz māla kājām – bez reģionālajiem legātiem –, taču neaizmirsīsim, ka reģionālai un nacionālai varas deliģēšanai ir specifiski mērķi un funkcijas. Pašvaldībās varas liberalizācija ir ne vien vairāk iespējama, bet arī vēlama. Starp citu, to paredz valdības deklarācija un premjera solījumi.
Ja reiz grozījumi ir apturēti, iespējams, koalīcijas miera labad tie iestrēgs uz ilgu laiku un politiskie veidojumi dzīvos kā dzīvojuši. Diemžēl tas pats iespējams arī, ja grozījumi stātos spēkā, jo ne jau ar sabiedriskās biedrošanās uzskaiti vai liberalizācijas un centralizācijas dogmātiem, bet ar legālās prezumpcijas principa ieviešanu partiju reforma būtu jāsāk. Tieši to uzstājīgi gaidīsim, arī caur puķītēm labi saožot atmazgāšanās sviedru šķērmo dvaku.
