Pusgadu Eiropas Padomes dienaskārtību noteiks Rīgā
– Tuvojas 2015. gada 1. janvāris, kad sāksies pusgadu ilgā Latvijas prezidentūra ES Padomē. Kādi šajā saistībā ir galvenie uzdevumi un lielākie ieguvumi, ko varam saņemt no šā statusa tieši Latvijas ekonomikai?
Prezidentūra ir Latvijas iespēja parādīt, kā mēs spējam noteikt Eiropas Padomē dienas kārtību, organizēt un vadīt Ministru padomes un citu Eiropas Padomes darba grupu sanāksmes. Dažādu sanāksmju skaits pusgada laikā var būt pat ap 200. Mūsu valsts darbinieku uzdevums šajā prezidentūrā ir būt gudriem, godīgiem un neitrāliem sarunu starpniekiem. Vienlaikus tā ir gan iespēja parādīt sevi labi, gan arī iespēja izgāzties. Vismaz mūsu kaimiņi lietuvieši, kuri prezidēja Padomi 2013. gada otrajā pusē, izmantoja iespēju sevi parādīt no labākās puses.
Dažkārt tiek uzsvērts, ka šī prezidentūra Latvijai izmaksās 80 miljonu eiro. Taču, manuprāt, ieguvumi būs daudz, daudz lielāki. Pirmkārt, mūsu cilvēkiem būs iespējams parādīt savas zināšanas un prasmes, veidojot Eiropas nākotni. Šī ir Latvijas iespēja vēlreiz apliecināt sevi starptautiskajā arēnā, veidot reputāciju un attiecības, kas nesīs labumu valsts attīstībai ilgtermiņā. To gan ir grūti naudā novērtēt. Otrkārt, šajā prezidentūras pusgada laikā Latviju apmeklēs vismaz 25 tūkstoši ierēdņu un apmēram 700 žurnālistu. Tātad tie iepazīsies ar mūsu kultūru, izmantos vietējo uzņēmēju preces un pakalpojumus.
– Kā vērtējat Krievijas embargo ietekmi uz Latvijas ekonomiku un atsevišķām nozarēm? Kā varam izmantot ES atbalstu?
Tas ir ļoti jūtīgs jautājums, kurā nav ilgtermiņa prognožu. Latvijā visvairāk tas skāris piensaimniekus. To mūsu preču apjoms, kuras iekļautas Krievijas embargo sarakstā, kopumā it kā nav liels – tie ir 0,8 procenti no kopējā Latvijas eksporta īpatsvara šogad. Taču, analizējot pārtikas preču klāstu, kas iekļautas embargo sarakstā, vairāk nekā pusi veido piena produkti. Turklāt, ja, piemēram, mēs uz Lietuvu eksportējam pienu un lietuvieši tālāk no šā piena ražo sieru, ko pārdod Krievijā, tad zūd pieprasījums arī pēc mūsu piena. Zaudējumi var būt pastarpināti, turklāt sāpīgi atsevišķām saimniecībām, uzņēmumiem vai pat ciemiem. Piemēram, Jaunpils pienotavā, kas pieder vietējiem piensaimniekiem, iepriekš 40 procentu produkcijas tika pārdoti Krievijā. Krievijas un ES abpusējo sankciju dēļ šis uzņēmums, kas agrāk nodarbināja 120 darbinieku, nu darbu var dot tikai 80 cilvēkiem. Katra atsevišķa uzņēmuma gadījums var būt ļoti nepatīkams.
Reaģējot uz sankciju skarto uzņēmumu vajadzībām, ES jau ir piedāvājusi īstermiņa risinājumus, piemēram, kompensēja piena pulvera, sviesta un siera uzglabāšanu noliktavās.
Jāatgādina, ka pavisam nesen Latvijā viesojās lauksaimniecības komisārs Dačans Čološs, kas skaidroja Eiropas nostāju arī ilgtermiņa atbalstam – protams, ES cenšas veicināt piena eksportu, apgūstot jaunus, ārpus Eiropas esošus tirgus. Tam jau patlaban ir pieejams Eiropas atbalsts, kas tuvākajā nākotnē dalībvalstīm tiks palielināts, tā veicinot jaunu tirgu meklējumus. Tas būtu risinājums ilgtermiņā. Tāpat ļoti svarīgi, lūkojoties gan uz īstermiņa, gan ilgtermiņa risinājumiem sankciju seku mazināšanai, ir katras valsts valdības un konkrēto ministriju pieņemtie lēmumi, lai konkrēta nauda nonāktu pie konkrēta lauksaimnieka. Cerams, ka oktobrī ES līmenī tiks panākta vienošanās par papildu kompensācijām piensaimniekiem no Eiropas budžeta.
– Latvijā pēdējos gados daudz projektu realizē ar ES fondu līdzfinansējumu. Taču tam paralēli izskan jautājums – ko Latvija darīs, ja šā finansējuma vairs nebūs. Dzirdēti pat termiņi – ap 2020. gadu… Vai mums jāsāk gatavoties tam, ka daudzus projektus, kas līdz šim finansēti no ES naudas, pārskatāmā nākotnē būs jāsāk īstenot no saviem līdzekļiem?
Līdz šim Latvija ES bijusi nevis devēja, bet saņēmēja. No katra eiro, ko mēs iemaksājam ES budžetā, pretī saņemam četrus piecus eiro. Cik ilgi tas prieks var turpināties? Tik ilgi, kamēr sasniegsim tādu izaugsmi, kad kopprodukts uz vienu iedzīvotāju būs pārsniedzis ES vidējo rādītāju. Vai tas tiks sasniegts 2020. gadā? Domāju, ka nē. Manuprāt, vismaz vēl desmitgadi saņemsim vairāk, nekā ieguldīsim. Lai gan es arī sapņoju par to laiku, kad Latvija kļūs par labklājības valsti, kad spēsim vairāk dot, nekā ņemt.
– Viena no prioritātēm, ko uzsvēris arī jaunievēlētais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, ir Eiropas enerģētiskā neatkarība.
Pēdējā laika politiskie saasinājumi attiecībās ar Krieviju liek domāt, ka enerģētika ir aktuāla ne tikai saistībā ar resursu taupīgu, dabai draudzīgu izmantošanu, bet arī ar nacionālo drošību. Domāju, daudzās valstīs tagad saprot, ka atkarība no Krievijas gāzes nevar turpināties mūžīgi. Taču nereti katras valsts nacionālās intereses aizēno kopīgās drošības intereses. Piemēram, trīs Baltijas valstis un Somija nekādi nevarēja vienoties par viena liela sašķidrinātās gāzes termināļa būvi. Tagad Lietuvai ir savs neliels un dārgs terminālis. Igaunija un Somija domā katra par sev piemērotākajiem risinājumiem atsevišķi. Latvijas situācija joprojām ir neskaidra ,un nezināmo ir daudz vairāk nekā reālu rīcības plānu.
– Viens no ES izaicinājumiem ir bezdarbs. Tas ir aktuāls arī Latvijā, kas pērn bija visstraujāk augošā ekonomika ES.
Bezdarba samazināšanās ir straujas izaugsmes neatņemama daļa. Taču jāņem vērā arī tas, ka daudzi iedzīvotāji izvēlējušies doties darba un labākas dzīves meklējumos uz citām valstīm, līdz ar to bezdarbnieku skaita samazinājums daļēji ir arī šā faktora rezultāts. Bezdarbs Latvijā vasaras beigās bija 8,4 procenti, Jelgavā – 6,7 procenti, kas salīdzinoši nav liels rādītājs.
Taču ES bezdarbs ir liela problēma. Iedomājieties – Spānijā katrs otrais jaunietis ir bez darba! Jauniešu nodarbinātība ir viena no prioritāri risināmajām problēmām. Sākot no šā gada sākuma, Eiropas Sociālais fonds sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru realizē atbalsta programmu «Pirmā darba pieredze jaunietim». Programma paver plašas iespējas Latvijas jauniešiem 18 – 29 gadu vecumā, un vairāk par to var uzzināt, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā. Latvijā šai jauniešu atbalsta programmai atvēlēti 63 miljoni eiro, no kuriem Eiropas Sociālā fonda finansējums ir 58 miljoni eiro.
Savukārt studentus un arī mācību spēkus aicinu iesaistīties «Erasmus+» apmaiņas programmā. 12 gadu laikā, kopš tā darbojas Latvijā, 9,5 tūkstoši mūsu studentu ir papildinājuši zināšanas ES valstīs. Savukārt trīs reizes mazāk ārzemju studentu šajā programmā izvēlējuši zināšanas papildināt Latvijā. Interesanti, ka «Erasmus» dod iespēju ne tikai papildināt zināšanas – ir izpētīts, ka trešdaļa no programmā iesaistītajiem jauniešiem, studējot ārzemēs, atraduši savu otru pusīti. Es nevienu neaģitēju braukt prom no Latvijas, bet gan mudinu apzināties, cik daudz ieguvumu nes studijas citās valstīs. Studentus, kas praktizējušies ārzemēs, augstāk vērtē arī darba devēji, un starptautiskā pieredze kļūst par neatņemamu atbalstu darba tirgus iekarošanā. ◆
