Ar dubultu betona sētu nožogotajā 2008. gadā likvidētā Pārlielupes cietuma teritorijā, kur vēl palikušas dažas ēkas, «saimnieko» bezpajumtnieki. Nesen tur pat izcēlās ugunsgrēks. Pašvaldībai, kam pieder vairākus hektāru lielais īpašums, konkrētu plānu šajā teritorijā pagaidām nav. Tiek solīts aizmūrēt logus un ejas, lai to padarītu klaidoņiem nepieejamu.
Izdauzīti logi, kuru ailās palikuši stikla lausku asumi, atkritumi, kā arī stikla drumslas, kas mētājas uz betona klona, automašīnu riepas nenosegtā auto apskates bedrē, kanalizācijas aka bez vāka. Tā pašlaik izskatās vecā Pārlielupes cietuma vārtu ejā. Šādā neapgaismotā vietā tumsā labāk nerādīties. Taču bezpajumtnieki nāk. Par to liecina lupatu lēveri cietuma administrācijas, dežūrdaļas, kluba un sardzes ēkās, kas pēc cietuma likvidēšanas 2008. gada rudenī un daļējas nojaukšanas 2011. gadā stāv kā stāvējušas. Daži no vecā cietuma apmeklētājiem izrādījuši arī savas literārās dāvanas. Vienā no bijušajiem cietuma administrācijas kabinetiem, kurā ar visiem rāmjiem izcelti logi, uz sienas uzrakstīts: «Tu esi ķurķī, bet es – tavās biksēs.»
Priekšnieces kabinetā parkets
Parketa dēlīši saglabājušies cietuma priekšnieces kabinetā, ko pirms astoņiem gadiem aizņēma Ludmila Zaporožeca, pirmā sieviete – cietuma priekšniece Latvijas vēsturē. Viņa bija arī pēdējā Pārlielupes cietuma vadītāja. Toties kāds neganti plosījies īslaicīgās satikšanās telpā, kur vēl var sazīmēt 14 stikla «telefona būdiņas», kurās savulaik viens otram pretī sēdēja un runājās ieslodzītie un viņu ciemiņi.
Lai nokļūtu Pārlielupes cietuma teritorijā, atliek tikai atpīt vaļā drāti, ar ko aizdarīti cietuma vārti. Nekādu uzrakstu, kas šādu darbību aizliegtu un norādītu, kas tā par teritoriju, nav. Vēl viena ieeja ir caur sētu, kurai pilsētas slimnīcas pusē izsists robs, virs kura varbūt tas pats asprātis uzrakstījis vārdus «Rūķu caurums». «Neredzamajā» sētas pusē atradās pazemes eja, pa kuru 1993. gada vasarā izbēga desmit ieslodzītie, bet 1994. gada 28. jūlija naktī – 88.
Agrākais cietuma priekšnieka vietnieks ražošanas jautājumos Vitālijs Golubevs, kurš šajā cietumā nostrādājis 23 gadus, atceras, ka padomju laikos ieslodzītie dzīvojuši kā siļķes mucā. To skaits pārsniedzis tūkstoti. Atjaunojot Latvijas valsti, cietumos ienāca Eiropas standarti. Tajos bija prasība, ka, rēķinot uz vienu ieslodzīto, dzīvojamai telpai jābūt vismaz trīsarpus kvadrātmetru. Tādējādi ieslodzīto skaits tika pakāpeniski samazināts līdz sešiem simtiem vīru. Dzīvojamās telpās divstāvu gultas tika nomainītas ar vienstāva. Pārspīlējot cilvēktiesību normas, starp dzīvojām zonām tika atslēgtas restes, tādējādi cietumnieki cauru diennakti varēja brīvi pārvietoties. V.Golubevs uzskata, ka tas arī radīja apstākļus masveida bēgšanai 1994. gada jūlijā.
Bezpajumtnieks
atteicās no palīdzības
V.Golubeva agrākais kolēģis Donāts Peipiņš, kurš pēc lielās bēgšanas septiņus gadus bija Drošības daļas priekšnieks, vēl aizvien dzīvo Garozas ielā pretī bijušajam cietumam. 20. septembra sestdienā viņš pamanīja melnos dūmus, kas nāca no cietuma teritorijas, un izsauca ugunsdzēsējus. Dūmi bijuši tik lieli, ka likās – kaut kas deg aiz cietuma sētas. Taču ugunsdzēsējiem, uzlaužot cietuma vārtus, atklājās, ka apmēram 30 kvadrātmetru platībā deg vien atkritumi agrākajā dežūrdaļā. D.Peipiņš stāsta, ka kopā ar ugunsdzēsējiem ieradās arī pašvaldības policisti, kas, meklējot vainīgo, ierīkoja slēpni pie «Rūķu cauruma» cietuma sētā. Policisti aizturēja iereibušu apmēram četrdesmit gadu vecu bezpajumtnieku, kurš tika nodots mediķiem, taču no palīdzības atteicās.
Slēdzot cietumu, iekšlietu darbiniekiem stāstīts, ka šajā vietā plānots būvēt kompleksu, kur vienviet atrastos gan policija, gan ugunsdzēsēji, atceras gan D.Peipiņš, gan V.Golubevs. Bija domāts pat ierīkot helikoptera laukumu. Tagadējais skats agrākajā Pārlielupes cietumā abus pensionētos iekšlietu darbiniekus neapmierina.
Jaunbūvēm trūkst naudas
Pašvaldības Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes vadītāja Gunita Osīte stāsta, ka ideja par Iekšlietu ministrijas struktūrvienību, kā arī tiesas un Zemessardzes atrašanos agrākā Pārlielupes cietuma teritorijā vismaz pagaidām nav atmesta. «Vēl pirms pusgada Iekšlietu ministrija mums pieprasīja ziņas, kādas ir iespējas šo teritoriju pieslēgt dažādām komunikācijām. Iekšlietu ministrijas Nodrošinājuma aģentūras pārstāve Ieva Rekšņa atzīst, ka ideja par tiesībsargājošo struktūru kompleksa būvi Pārlielupes cietuma vietā ir nolikta «tālā plauktā». «Mums jāremontē tās brūkošās ēkas, ko lietojam. Jelgavā ugunsdzēsēju depo esam izremontējuši telpas psihologa kabinetam. Neko vairāk pagaidām nevaram atļauties,» saka I.Rekšņa.
Paskaidrojot, kāpēc 2011. gadā atstātas nenojauktas četras Pārlielupes cietuma būves, G.Osīte stāsta, ka toreiz nojaukto ēku būvgruži tika izmantoti no padomju laikiem mantotās bīstamo atkritumu izgāztuves sanācijai. Tādējādi par to nojaukšanu pašvaldībai nebija jāmaksā. Taču pieprasījums pēc būvgružiem toreiz nav bijis tik liels, lai varētu nojaukt vēl atlikušās četras būves. G.Osīte piebilst, ka tās nu tagad tiks aizmūrētas, lai bezpajumtnieki netiek iekšā.
No Pārlielupes cietuma vēstures
Masveida cietumnieku bēgšana notika 1994. gada 28. jūlija naktī un rītā. Toreiz pa 15 metru tuneli, kas sākās cietuma veļas žāvētavā un iznāca otrpus nožogojumam pretī kultūras namam «Rota», brīvībā izkļuva 88 ieslodzītie. Tunelis bija rakts ilgāku laiku, zemi aizskalojot veļas mazgātavas izlietnē. Tonakt 995 Pārlielupes cietumniekus kontrolēja pieci iekšējās apsardzes uzraugi, kā arī 24 obligātā dienesta karavīri, kas trīs maiņās dežurēja sargtorņos, no kuriem betona žoga ārpuse, kur izraktais tunelis iznāca ārā no cietuma, nebija saskatāma. Pirmais bēgšanas fakts tika konstatēts pulksten 9.40, kad nupat kā maiņu pieņēmušais dežūrvirsnieks, izgājis uz ielas, pie daudzdzīvokļu mājas pretī cietumam nejauši pamanīja un notvēra vienu bēgli. Viņš arī parādīja tuneli, pa kuru bija izkļuvuši ārā citi.
Pēc šā notikuma, uzņemoties atbildību par notikušo, demisionēja iekšlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Cietuma priekšnieks Jurijs Solovjovs tika attaisnots un palika savā amatā. Tika atlaisti vairāki citi darbinieki, tai skaitā liktenīgās nakts dežūrvirsnieks. Savā paskaidrojumā viņš atzina, ka dažkārt cietuma apsardzes darbinieki dežurējuši alkohola reibumā. Taču tonakt visi bijuši skaidrā.
Pēc 1994. gada cietumnieku izbēgšanas pa tuneli tādi gadījumi Latvijā vairs nav notikuši. Tiesa, tā paša gada oktobrī Grīvas cietumā Daugavpilī 16 notiesāto izlauzās brīvībā no slēgtas telpas caur cietokšņa ārsienu. Bet tas arī Latvijā pagaidām ir beidzamais ieslodzīto masveida bēgšanas gadījums. Tagad cietumos ierīkotas īpašas elektroniskās uzraudzības sistēmas, kas fiksē svārstības pazemē, ko radītu slepenu eju rakšana. Būtiski mainījies arī ieslodzīto izvietojums. Tie atrodas kamerās vai lokālās zonās, kas izslēdz gadījumus, kad tūkstotis ieslodzīto varētu cauru diennakti komunicēt un būtu ļoti sarežģīti kontrolēt viņu rīcību. Ieslodzījuma vietās sekmīgi un perspektīvi darbojas reliģiskas misijas, kas pozitīvi mainījušas daļas ieslodzīto noskaņojumu. ◆
