Par «Metalurga» valsts kontrolieri un konsultantu izraudzīti Zemgalē kandidējošā «Vienotības» biedra Jāņa Reira seni partneri
Kad pēdējo valdību dāsni atalgotās konsultantu firmas «Prudentia» dibinātājs Jānis Lielcepure un maksātnespējīgās akciju sabiedrības «Liepājas metalurgs» paklusām izraudzītais valsts kontrolieris Andis Pauliņš nokāpj no savu blakus esošo vasaras namiņu lieveņiem kāpu zonā Baltijas jūras Kurzemes piekrastē, jūra ir teju pie viņu kājām. Līdzīgi pie šo konsultantu kājām, pateicoties valdošās partijas «Vienotība« politiķu labvēlībai, pēdējos gados bijusi valdība, bez konkursa un aiz slēgtām durvīm «Prudentia» piešķirot tiesības saņemt ievērojamu atlīdzību par konsultāciju pakalpojumiem lielos valsts saimnieciskajos darījumos gan ar «airBaltic», gan «Liepājas metalurgu» (LM).
Zemesgabals kāpās netālu no Akmeņraga bākas ilustrē līdz šim nezināmo saikni starp «Liepājas metalurgā» valsts intereses aizstāvēt iecelto A.Pauliņu un «Prudentia», kas tikai gadu vēlāk it kā notikušā godīgas atlases rezultātā izraudzīta par uzņēmuma pārdošanas konsultantu. 2005. gada jūnijā viņam un J.Lielcepurem to pārdeva toreizējais e-lietu ministrs, tagad galvenais «Vienotības» pretendents uz finanšu ministra amatu Jānis Reirs. Zemi kā vērtīgu investīciju visi trīs bija nopirkuši vienlaikus, 1998. gada vasarā, bet J.Reirs savu daļu vēlāk par kopumā 10 000 latu abiem pārdeva, ko apliecina Zemesgrāmatas dati. Tobrīd J.Lielcepure politikā 2002. gadā līdz ar partiju «Jaunais laiks» aizgājušajam J.Reiram jau bija vairāk nekā paziņa. Abi 1999. gadā kopā ar trešo partneri Ģirtu Rungaini bija dibinājuši «Prudentia», kuras īstie ziedu laiki pienāca tikai Valda Dombrovska («Vienotība») valdību laikā. J.Reirs savu trešdaļu konsultāciju firmā pārdeva 2003. gada jūlijā, rāda «Lursoft» dati.
Lai gan mokošie lēmumi par 67 miljonu eiro pārskaitīšanu no valsts līdzekļiem Itālijas bankai par LM ņemto kredītu vēl bija tikai priekšā, operatīvo uzņēmuma informāciju zinošajiem tas jau tobrīd bija kā sprāgstoša pulvermuca. Tādēļ valsts kontroliera izraudzīšanās 2013. gada februārī bija ļoti atbildīgs solis. A.Pauliņš atsaucas uz savu ilgstošo pieredzi dažādās komercbankās, kas saistīta ar aktīvu pārvaldi, uzsver, ka darbojies valsts interesēs un bijis tieši valsts, nevis «Prudentia» «acis un ausis» uzņēmumā. Viņš operatīvo informāciju par LM notiekošo sniedzis Valsts kasei un Finanšu ministrijas (FM) vadībai.
Tomēr rodas iespaids, ka visi, kas tobrīd lēma, ka tieši A.Pauliņš ieceļams par valsts interešu pārstāvi LM, cieš no atmiņas zuduma vai vienkārši nevēlas atklāti atzīt, kurš viņiem ieteicis šo nevienam nezināmo bijušo banku darbinieku. Atlases komisijā, kas izraudzījās uzņēmuma valsts kontrolieri, bija tikai trīs personas: Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš un divas politiskas figūras – finanšu ministra Andra Vilka («Vienotība») biroja vadītāja Signe Jantone un toreizējā FM parlamentārā sekretāre Karīna Korna (vienlaikus «Vienotības» valdes locekle).
Neviens no komisijas neatceras ne to, kā pie viņiem nonācis A.Pauliņa CV un kurš ieteicis viņa kandidatūru, ne to, kurš no trim nosaucis viņa vārdu, bet lēmums bijis kolektīvs. Visi trīs arī noliedz, ka A.Pauliņa kandidatūru būtu ieteicis J.Reirs vai kāds cits no «Vienotības«. A.Pauliņa versija atšķiras – šim amatam viņš esot uzrunāts, jo pirms kāda laika uz FM nosūtījis savu CV. Tas, pēc viņa vārdiem, neesot nekas neparasts arī vidēja un augsta ranga menedžeriem.
«Es tiešām neatceros, vai tas bija Reirs,» uz tiešu jautājumu, vai A.Pauliņu ieteicis partijas biedrs, saka K.Korna. Par A.Pauliņa saikni ar «Prudentia» K.Korna neesot zinājusi, jo internetā neko daudz par šo cilvēku neesot izdevies atrast. Toties no diviem trim pretendentiem A.Pauliņš šķitis «sakarīgākais», atbilstoša šķitusi arī viņa pieredze banku darbā, piemēram, vadot «DNB līzingu». «Es, goda vārds, neatceros. Toreiz viss gāja ņigu ņegu, visu vajadzēja vienas dienas laikā atrisināt. Varbūt divu dienu laikā, es tiešām neatceros. Bija tā, ka mēs no visām pusēm meklējām, kaut kas nāca no premjera puses, kaut ko paši iedomājāmies, kaut kas nāca no FM, no Valsts kases puses, bija dažādi,» atceras K.Korna. Ne viņa, ne K.Āboliņš vai S.Jantone citu pretendentu vārdus gan nesauc.
J.Reirs, kurš A.Pauliņu iepazinis kopš kopīgā darba Vācijas–Latvijas bankā 1994. gadā, ne tikai noliedz ietekmi uz A.Pauliņa jaunāko laiku karjeru, bet intervijā pat apgalvo, ka par viņa amatu uzzina tikai no «Dienas». Tikmēr A.Pauliņš atceras, ka J.Reiru saticis FM gaitenī tieši 2013. gada februāra beigās, kad stājās jaunajā amatā. Par ko runājuši, neatminoties.
Tāpat neviens no trim valsts kontroliera atlases komisijas locekļiem neesot zinājis par viņa saikni ar «Prudentia». Formāli tā tas varētu būt, jo korporatīvas un privātas saites oficiālajā CV neparādās. Ja nebūtu ieraksta vecā J.Reira deklarācijā par ienākumiem no zemes pārdošanas 2005. gadā, šī saikne arī paliktu apslēpta. Lai uzsvērtu sakritību kā mazās Latvijas fenomenu, A.Pauliņš stāsta, ka ar J.Lielcepuri iepazinies 1990. gada 1. septembrī, kad abi iestājušies toreizējā Rīgas Komercskolā. Tas, ka abu atpūtas mājas atrodas burtiski dažu soļu attālumā, nenozīmējot, ka viņi būtu ģimenes draugi vai apspriestu «Liepājas metalurga» lietas.
Pēc uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas A.Pauliņu savā komandā paturējis maksātnespējas administrators Haralds Velmers. ◆
Reirs: Izraudzīšanos neietekmēju
– Man ir jautājums par vienu faktu, kas atspoguļots jūsu 2005. gada valsts amatpersonas deklarācijā. Jūs esat norādījis, ka esat ieguvis 10 000 latu, pārdodot nekustamo īpašumu – zemesgabalu tolaik Sakas pagastā – Jānim Lielcepurem un Andim Pauliņam.
Jā.
– Tieši kur tas atradās?
Godīgi sakot, es nekad tur neesmu bijis. Tas bija piedāvāts kā investīcija.
– Kurā gadā un kurš piedāvāja?
Es neatceros. 199… es neatceros. Nu tajā gadā, kad nopirku, tad tas arī bija. Tā kā viņam nebija nekāda pielietojuma, es viņu pārdevu.
– Kā jūs izvēlējāties pircējus?
Pircēji tika izvēlēti, pārdodot kaimiņiem.
– Respektīvi, tie abi cilvēki tur jau…
… bija. Jā, nu nevis bija, bet tas pirkums ir veikts vienā laikā.
– Jūs kopā veicāt to investīciju?
Jā.
– Un kas jūs saistīja? Ar Lielcepuri skaidrs – jūs bijāt «Prudentia»…
Nē, tas nebija «Prudentia» laikā, tas bija… Es neatceros konkrēti gadu, bet saistīja mūs tas, ka… tas bija pirms «Prudentia». Tas nebija «Prudentia» laikā. [Reirs saskaņā ar «Lursoft« datiem laikā no «Prudentia» dibināšanas 1999. gada jūnijā līdz 2003. gada jūlijam bija viens no trim firmas dibinātājiem kopā ar J.Lielcepuri un Ģirtu Rungaini un viņam piederēja trešā daļa firmas akciju.]
– Lielcepure ir zināma figūra. Kā jūs pazināt Pauliņa kungu?
Ar Pauliņa kungu esmu strādājis kopā «Deutsche–Lettische Bank» [Reirs no 1993. līdz 1998. gadam strādājis Vācijas–Latvijas bankā un Trasta komercbankā]. Viņš bija kredītnodaļā kredītspeciālists.
– Kopš tā laika uzturat kontaktu?
Nē.
– Zināt viņa karjeras pavērsienus?
Nnnnnn… Zinu, ka viņš vienā no skandināvu bankām bija.
– Un pēc tam?
Nav informācijas, neesmu interesējies.
– Andis Pauliņš pagājušajā gadā pēkšņi tika iecelts par «Liepājas metalurg» valsts kontrolieri. Jūs kaut kā palīdzējāt viņa karjerai?
Nē, es neesmu palīdzējis, un fakts, ka viņš ir kļuvis par kontrolieri, man nav zināms. To es uzzinu no jums, un es neesmu viņam palīdzējis.
– Un ar Jāni Lielcepuri jūs uzturat attiecības?
Ļoti reti. Parasti, nejauši satiekoties.
– Kopš aiziešanas no «Prudentia« jūs vai jūsu ģimenes locekļi plašākā nozīmē ir saņēmuši kādus maksājumus no «Prudentia» vai tās meitasuzņēmumiem?
Nē, nekad nav saņēmuši un… nav saņēmuši. ◆
