Valsts pārvaldē maz cilvēku zina, kā pelna naudu. Tādēļ arī tēriņi ir nelietderīgi Šoreiz rubrikā «Vēlēšanas» piedāvājam sarunu ar Latvijas Reģionu apvienības deputātu kandidātiem Zemgales vēlēšanu apgabalā – pašreizējo Saeimas deputāti Ingu Vanagu, Jelgavas pilsētas Domes deputātu Daini Liepiņu un Jelgavas novada Domes deputātu Kārli Rimšu.
– Divi no jums ir pašvaldību deputāti. Ar kādu mērķi startējat Saeimas vēlēšanās, nevis paliekat savās pašvaldībās?
D.Liepiņš: Tādai Reģionu apvienībai vispār nevajadzēja būt. Cilvēki no reģioniem līdz šim deleģēja reģionu pārstāvniecības funkcijas varas partijām. Rezultāts – kopš neatkarības atgūšanas pagājuši 23 gadi, taču līdzšinējās politikas sekas ir dramatiskas – peļņā uz ārzemēm aizbraukuši ap 300 tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, reģioni kļūst aizvien tukšāki un to kopējā ekonomiskā situācija sliktāka. Latvijas Reģionu apvienības pamatu veido pašvaldību cilvēki, kuri ir gana daudz sasnieguši savā dzīvē, ir pašpietiekami, un viņiem nav vajadzības tā vienkārši apliecināt sevi, kandidējot uz Saeimu. Līdz šim pašvaldību pārstāvji centās sadarboties ar centrālo varu, taču visi solījumi pašvaldībām tā arī palikuši neizpildīti. Kad krīzes laikā valsts pašvaldībām daudz ko atņēma, tika solīts – kad krīze beigsies, dabūsiet atpakaļ. Tas nav izpildīts! Savā ziņā cilvēki reģionos ir bezizejas situācijā, tālāk vairs nav kur atkāpties – skolas ver ciet, inteliģence no laukiem aiziet.
I.Vanaga: Mums ar steigu nepieciešams reorganizēt valsts pārvaldi, jo pašreiz tā ir, maigi sakot, neefektīva. Pilnībā jāmaina valdības veidošanas principi. Nedrīkst ministra amatā ielikt cilvēku tikai tāpēc, ka viņš pārstāv vienu no koalīcijas partijām. Ir jābūt profesionālim.
– To saka visi. Kā jūs nodrošinātu ministru profesionalitāti?
I.Vanaga: Valdība jāveido pēc konkrētiem kvalitātes kritērijiem – izglītība, profesionālā pieredze un pieredze darbā valsts pārvaldē. Šie ir trīs būtiskākie kritēriji, kas būtu jāņem vērā, virzot uz konkrētu amatu. Esmu strādājusi šajā Saeimā un ļoti bieži šausminājusies, cik nekvalitatīvi tiesību aktu projekti tiek iesniegti no ministrijām, valdības. Kā ministrs var šādu dokumentu iesniegt apstiprināšanai!
– Ministrs vispār ir politiskais vadītājs. Katrai ministrijai ir valsts sekretārs, kas ir administratīvais iestādes vadītājs un pārrauga ierēdņu darbus.
I.Vanaga: Taču ministrs ir politiski atbildīgs par savas ministrijas un tās ierēdņu darba kvalitāti.
– Mēs jau esam atklausījušies par politisko atbildību, kas patiesībā, piedodiet, ir politiskā bezatbildība. Kāda sabiedrībai jēga no tā, ka ministrs uzņemas politisko atbildību, bet nekas tāpat nemainās?
D.Liepiņš: Tieši tādēļ arī nepieciešami profesionāli ministri, kuri spēj vadīt savu nozari profesionāli un izmantot valsts resursus visas sabiedrības labumam, tajā skaitā arī novirzot līdzekļus efektīvai reģionu attīstībai. Un ir arī nopietni jādomā, kā valsts pārvaldi optimizēt, lai tā darbotos kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi, ražojot simtiem dažādu dokumentu, kuriem nereti pat nav nekādas jēgas.
– Nosauciet konkrētus piemērus!
I.Vanaga: Aktuāli ir teikt, ka valstij nepietiek visam naudas, tāpēc arī finansējums no valsts budžeta ir tik liels, cik nu iespējams. Taču vairāk izskatās, ka ministrijās pieklibo plānošana, stratēģiska domāšana un aprēķini, bet valdībā – politiskā griba, kā dēļ, iespējams, valstī pat miljoniem eiro tiek iztērēti nelietderīgi. Piemēram, kad tika lemts par 20,6 miljonu eiro pārdalīšanu apropriācijās, vienā paketē ar šo tika iekļauts arī lēmums par 4,5 miljonu eiro piešķiršanu pārstāvniecības ēkas iegādei Ženēvā. Un rezultāts – ja es negribu balsot par šo ēku, faktiski man nākas balsot pret citiem priekšlikumiem par finansējuma piešķiršanu citiem mērķiem. Tas ir nekorekti. Vēl mani pārsteidz, ka ik reizi, kad par augstiem panākumiem tiek prēmēti sportisti, šim mērķim naudu piešķir no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Tas ir tikai kā piemērs, jo bieži vien it kā pēkšņi parādās kāda nepieciešamība – arī ikgadēja –, kurai naudu atrod no citiem, iepriekš neieplānotiem līdzekļiem. Tas tikai vēlreiz liek aizdomāties, vai budžets tiek veidots pietiekami caurspīdīgs un vai tiešām mums naudas ir tik maz, kā tiek stāstīts.
– Ko piedāvāsiet, ja tiksiet jaunajā Saeimā?
K.Rimša: Mērķis ir mainīt sistēmu. Pagriezt sabiedrību un valsti ar sejām vienu pret otru. Reģionos šo daudzo gadu garumā nostiprinājusies milzīga neuzticēšanās centrālajai varai, jo ir dots daudz solījumu, taču realitāte vienmēr ir cita. Tiek akcentēta cīņa pret ēnu ekonomiku, nodokļu nemaksāšanu. Taču sen zināms – ar vardarbību nav iespējams iegūt cieņu. Protams, jācīnās pret noziedzību, taču ne vienmēr ēnu ekonomikā uzņēmējs darbojas tādēļ, ka tā uzskata par pareizu. Sevišķi reģionos – šeit redz reālo situāciju. Esmu izbraukājis daudzas pašvaldības un saņēmis no cilvēkiem skarbus vārdus, lai gan nemaz neesmu ne pie kā vainīgs, varbūt tikai būšu (smaida – red.). Taču šo cilvēku acīs redzu milzīgu apātiju, neticību, ka kaut kas var mainīties. Un ticiet man – vienaldzība ir visbriesmīgākais, kas var būt. Sevišķi attiecībās ar valsti.
D.Liepiņš: Darbam ir jāsniedz gandarījums. Taču šodien lielākā daļa uzņēmēju reģionos domā nevis par sava biznesa attīstīšanu, bet par to, kā nomaksāt laikā visus nodokļus, lai nepaliktu parādā valstij un neiedzīvotos vēl soda naudās. Bet tajā pašā laikā valsts domā, kā vēl no nodokļu maksātāja ko izspiest. Nevienam nav noslēpums par mikrouzņēmumu nodokļa paaugstināšanas plāniem. Tāpat Finanšu ministrijas gaiteņos jau labu laiku klīst visai ticamas baumas par ieceri paaugstināt par diviem procentiem pievienotās vērtības nodokļa likmi. Kur uzņēmējs šādā situācijā var saredzēt perspektīvu sava biznesa attīstībai? Sevišķi laikā, kad «Citadeles» bankas pārdošanas process tiek noslepenots, Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai izmantoti importa materiāli, nevis vietējie ražojumi. Valsts ieņēmumu dienesta (VID) jaunās ēkas uzturēšanai ik gadu plānojam tērēt miljoniem eiro. Un tajā pašā laikā VID mēģina ķert automehāniķus, mājkalpotājus. Absurds! Vai tas ir kaitējums, kad šāds cilvēks pats atrod iespēju nopelnīt sev iztiku un neprasa pabalstu? Nosakiet šiem sīkuzņēmējiem kādu konstantu, piemēram, 50–100 eiro, patentmaksu mēnesī, un jautājums daļēji būs atrisināts – valsts saņems naudu, cilvēks varēs normāli pelnīt.
– Kā ar to cīnīties?
K.Rimša: Valstī ir pārāk daudz normatīvisma. Ierēdņi ir pieraduši darīt, taču nedomāt par sava darba rezultātu. Un viens no galvenajiem iemesliem ir fakts, ka īsti neviens ne par ko neatbild. Un, kamēr tā būs, arī nekas nemainīsies valstī.
D.Liepiņš: Vēl viena būtiska problēma – valsts pārvaldē, sevišķi Saeimā, bijis pārāk maz cilvēku, kuriem bijis savs uzņēmums. Daudzi valsts pārvaldē nemaz nezina, kā pelna naudu. Tā vietā viņi labi prot naudu tērēt. Taču tērēšana arī nepadodas īsti kvalitatīvi. Diemžēl mums valsts pārvaldē krietni jūtamas PSRS atskaņas, kad no «centra» atsūtīja budžetu ar plānu, kā naudu tērēt. Pašiem nekas nebija jādomā, tikai jāpilda komandas. To mēs noteikti vēlamies mainīt.
I.Vanaga: Un tad mums pietiks naudas gan izglītībai, gan veselībai, gan citām jomām. Jo naudas ir pietiekami – to varu apgalvot. Ja izdosies salauzt šo dīvaino, nesaprotamo un bieži nelietderīgo naudas izlietošanas sistēmu un ieviest saprotamu un precīzu mehānismu, kā budžeta līdzekļi tiek izlietoti, kurš to visu kontrolē un kurš par ko atbild, tad arī mēs pēkšņi secināsim, ka arī ar it kā maziem līdzekļiem varam īstenot valsts vajadzības, turklāt nodokļu maksātāji redzēs daudz skaidrāku jēgu – kādēļ ir svarīgi maksāt nodokļus. ◆
