Šajā nedēļas nogalē Latvija, visticamāk, juks lapu zelta prātā, steidzot pārpildīt Siguldas, Tērvetes, Ķemeru un citus tuvākus un tālākus dabas parkus. Zaļais ar gaistošu krāsu transformāciju žestu māj ardievas, lai pēc mirkļa saķeptu un sadubļotu jaunam sākumam.
Šim nogrieznītim gada rituma spirālē tiešām piemīt kas maģisks. Tā ir vienkāršā krāsu spēle, kas pierasto ikdienu pēkšņi iesviež raibā deķī, kur vairs neeksistē skaidras robežas. Daudztoņu dzeltenie, sarkanie, oranžie, zaļie un brūnie vijas un mijas tā, ka atliek apbrīnā palikt ar muti vaļā. Lai tik Rudens vīrs nāk un apglezno Latviju, cenšas un pūlas, cik var! Gluži kā degviela šī krāsainība nepieciešama dvēselei, lai izturētu pelēki balto ziemu, kur šādām dullībām nav vietas. Iedomājies – rozā, zilas un salātu zaļas sniegpārsliņas!
Tomēr ne tikai dabā, bet arī cilvēku dzīves ritumā bieži ielavās vienveidība un kategorisms, kad dominē tikai konkrēta krāsa un visi tiek svērti, mērīti un pārtaisīti atbilstoši tam. Kad pēkšņi viss sabiezējis tik ļoti, ka kļuvis par visaptverošu melno caurumu, kur pazūd cilvēka personība, domas un izpausmes brīvībā. Palikuši vien divi iespējamo atbilžu varianti – «par» vai «pret» –, kas automātiski visus sašķiro labajos un sliktajos. Ja esi iegadījies «nepareizajā» pusē, zini, ka dzīves vairs nebūs. Ar nodevējiem nebiedrojas, lai cik forši kolēģi, kaimiņi, paziņas, pat radi un draugi viņi reiz bijuši. Biezeņa gravitācija ir nepārvarama. Kā tu nobalsoji?!
Taču ir tādi, kas pamanās arī vienveidīgajā kategoriskumā iemest citu krāsu stīdziņas un pavedienus, kas runā skaļāk par vārdiem un lozungiem. Burtiski. Dzeltenā un zilā apvienojums sīciņā lentītē ap roku ukraiņu dziedātājai prestižā lielās kaimiņzemes izpildītāju konkursā. Sarkanbaltsarkanais. Brūni melnais. Varavīkšņu krāsainais. Baltais. Violetais. Tomēr biezenī vienmēr ir risks izvilkt ko tādu saulītē. Var stipri dabūt pa galvu!
Tāpēc – lai dzīvo gadalaiks, kur viss ir atļauti, iederīgi un krāšņi! Kur krāsas negrūstās un nebļaustās, kura pārāka un cienīgāka un tamdēļ cita nicināma. To, šķiet, sauc par iecietību ļaut katram dzīvot savu dzīvi un palikt pie saviem uzskatiem. Tikai mīlestība spēj rādīt labāku ceļu, bet kur to lai ņem, ja jāvārtās pīļudīķa ķīviņos! ◆
