Anglija sen vairs neslēpjas aiz «nolauztās atslēgas».
Anglija sen vairs neslēpjas aiz «nolauztās atslēgas». Kopš atklāts tunelis zem lamanša, to var sasniegt visos veidos, arī pa dzelzceļu. Tomēr «laika kurpe» spiež, tāpēc mēs, Latvijas regbija žurnālistu un speciālistu grupa, dodamies uz Londonu, kur notiek pasaules čempionāta regbija pusfinālspēles, ar lidmašīnu.
Aviokompānijas «British Airways» lidaparāts no Rīgas uz Londonu ceļo trīs stundas, taču, izlidojuši sestdien plkst.7.45, galā esam plkst.9.45 pēc vietējā laika.
Divu stundu starpība laika joslās mums šoreiz ir ne tikai izdevīga, bet pat nepieciešama, jo plkst.15 sākas Dienvidāfrikas un Austrālijas spēle. Pirms tam vēl jāpaspēj iekārtoties Daugavas vanagu mītnē blakus Haidparkam, un tad traukties uz Tvikenhemas stadionu, kas atrodas Ričmondā – vairāk nekā stundu ko braukt. Kā jau «pasaules pilsētai» pieklājas, Londonas attālumi ir milzīgi, tomēr, kad vēl pirms plkst.12 dodamies uz stadionu, šķiet, ka viss ir kārtībā. Kas tev deva…
Tālais ceļš Londonā uz Tvikenhemas stadionu
Regbijs Anglijā, šā sporta veida dzimtenē, ir ārkārtīgi populārs, un gribētāju noraudzīties pasaules regbija lielvalstu maču ir pāru pārēm. Tiem vēl pievienojas vairāki tūkstoši austrāliešu un dienvidafrikāņu, kas ieradušies atbalstīt savu komandu. Turklāt ne jau tikai just līdzi tribīnēs, bet arī pašiem pamatīgi izpriecāties un pirms mača «iesildīties». Tāpēc metro un piepilsētas vilcieni ir pārpildīti, stacijās milzīgas rindas. Līdzjutēji nesteidzas un nenervozē. Biļetes ir kabatā, un agri vai vēlu viņi nonāks vēlamajā vietā. Viņus, protams, pilnīgi neinteresē, ka mēs gan steidzamies, gan nervozējam: jāpaspēj vēl nokārtot pēdējās formalitātes preses centrā un tad saņemt biļetes uz maču – citādi labākajā gadījumā būsim spiesti vērot spēli preses centrā TV ekrānos. Kad esam nonākuši jau soli no kārotā – mūsu vietas rindā garantē iekļūšanu nākamajā vilcienā, kas pietur stacijā ar nosaukumu «Tvikenhema» –, notiek neparedzētais. Jau pārpildītajam vilcienam, kam teju, teju bija jādodas ceļā, tiek izspiestas durvis: tās nenotur tādu pūļa daudzumu. Remonts tik ātri neiet (tās ir tikai minūtes, bet mums tās ir tik nozīmīgas). Nervozitāte kļūst neizturama. Tā liek meklēt tuvāko policistu un vaicāt, cik maksā taksometrs līdz stadionam. Policista atbildes sākums priecē – četras vai piecas mārciņas –, toties turpinājums noliek uz zemes: viņš ar izteiksmīgu žestu norāda uz pūli stacijā, un kļūst skaidrs, ka izlauzties tam cauri, lai tiktu uz ielas un sameklētu kāroto transportu, nav iespējams. Beidzot arī vagona durvis ir salabotas, vilciens var doties ceļā, un jāuzteic angļi – šoreiz nevis par mieru, bet par operatīvu rīcību. Lai nomierinātu visus (ļaužu kļūst arvien vairāk ar katru minūti), atskan paziņojums, ka tūlīt klāt būs «specvilciens», un tieši pēc divām minūtēm tas ierodas Ričmondas stacijā – viss kārtībā.
Pēc dramatiskas cīņas finālā ieklūst austrālieši
Pēdējās procedūras mūsu ceļā pēc tik kārotajām akreditācijas kartēm un biļetēm noritēja raiti. Nu varējām iekārtoties tribīnēs žurnālistiem (to ir vairāk nekā 4000) un speciālistiem paredzētajās vietās vairāk nekā 70 000 skatītāju vidū. Līdz ar mača pirmajām minūtēm visas nepatīkamās emocijas bija prom. Abu pasaules čempionu godā bijušo (1991. gadā – Austrālija, 1995. gadā – Dienvidāfrika) komandu spēle aizritēja saspringtā un dramatiskā cīņā. Regbiju labi zinošo līdzjutēju varenais atbalsts (abu komandu piekritēju tribīnēs bija līdzīgs skaits) sākās ar pirmo minūti un beidzās tikai pēc tiesneša beigu svilpes. Un tas nebija vienkārši liels troksnis, šķiet, katrs bija gatavs darīt visu, lai tikai palīdzētu savējiem. Atmosfēra bija elektrizēta kā negaisa laikā, tikai zibeņoja nevis debesīs, bet gan laukumā, uz zemes. Abām komandām līdz pasaules čempionu titula izcīnīšanai atlika vairs tikai divas uzvarētas spēles (šajā pusfinālā un pēc tam finālā), bet spēlētāji, protams, labi zināja, ka pēc mača 80 minūtēm cerība saglabāsies tikai spēcīgākajiem.
Pirmie vadībā izvirzījās austrālieši, un pārsvaru saglabāja līdz pat pārtraukumam – 12 : 6. Otrajā puslaikā dienvidafrikāņi rezultātu izlīdzināja, taču 1991. gada pasaules čempioni desmit minūšu pirms spēles beigām atguva pārsvaru 18 : 12. Sacensības pēdējā minūtē dienvidafrikāņi atkal samazināja rezultātu starpību līdz trim punktiem. Ritēja kompensācijas laika pēdējie mirkļi, kad tiesnesis piešķīra vēl vienu soda sitienu par labu Āfrikas regbistiem. Un viņu pussargam J.de Bieram gan ir dzelzs nervi. Viņa sitiens vārtos no neizdevīgas pozīcijas bija precīzs, un mača pamatlaiks beidzās neizšķirti
18 : 18. Otro reizi pasaules čempionātu vēsturē (pirmoreiz tas notika 1995. gadā finālā Dienvidāfrika – Jaunzēlande) komandas spēlēja pagarinājumu 2 x 10 minūtes. Toreiz veiksmīgāki bija dienvidafrikāņi, un šķiet, ka arī šoreiz veiksme būs viņu pusē, jo J.de Biers vēlreiz guva vārtus. Tomēr austrālieši spēja pārtvert iniciatīvu un atlikušajās 15 minūtēs gūt deviņus punktus, izcīnot dramatisku uzvaru 27 : 21 un iekļūstot finālā.
Spēles kvalitāte bija tāda, ka nevienu pat nesarūgtināja fakts, ka komandas ne reizi nepiezemēja bumbu: visi punkti tika gūti ar precīziem sitieniem pa vārtiem.
Taču nākamais pusfināls svētdien – Jaunzēlande un Francija – izrādījās vēl labāks.
(Turpinājums – rīt)
