Pagājušās nedēļas nogalē izbraukuma sēdē Dobelē pulcējās Latvijas Zemnieku savienības centrālā valde, lai iepazīstinātu zemgaliešus ar partijas pēdējo mēnešu darbības aktivitātēm, vietu, izredzēm un uzdevumiem pašreizējā politiskā situācijā…
Pagājušās nedēļas nogalē izbraukuma sēdē Dobelē pulcējās Latvijas Zemnieku savienības (LZS) centrālā valde, lai iepazīstinātu zemgaliešus ar partijas pēdējo mēnešu darbības aktivitātēm, vietu, izredzēm un uzdevumiem pašreizējā politiskā situācijā, stāstītu,
kā tikt pie Eiropas Savienības lauku attīstības programmas SAPARD līdzekļiem un spriestu
par teritoriālo reformu.
Prezidijā un zāles pirmajās rindās vietas ieņēma partijas biedri ar stāžu: Roberts Dilba, Kārlis Jūlijs Druva, Viesturs Gredzens, Vilnis Edvīns Bresis un citi. Gados jaunu cilvēku zālē, kā jau LZS saietos ierasts, bija maz: divi biedri no partijas jauniešu nodaļas un grupa Apguldes Lauksaimniecības skolas audzēkņu. Lēni, bet pamazām tiek piesaistīti šā gada sākumā partijas kongresā Jelgavā solītie jaunie biedri. Bez jaunu asiņu pieplūduma partijai nākotnē paredzami grūti laiki.
Cerībā, ka partija, kuras nosaukumā ir vārds «zemnieku», palīdzēs risināt viņu problēmas, uz tikšanos bija ieradušies zemnieki ne tikai no Dobeles, bet arī Jēkabpils rajona. Taču vienai no Latvijas vecākajām politiskajām partijām, organizācijai, kura stāvējusi pie Latvijas brīvvalsts šūpuļa, zemkopji neļāva dusēt uz pagātnes panākumu lauriem, bet jautājumu krustugunīs lika paskaidrot daudzas lietas: kāpēc, piemēram, LZS biedri mierīgi noskatās, kā zemnieki šoruden iear bietes zemē, vai neatbalsta protesta akcijās skolotājus un aktīvi necīnās par teritoriālās reformas apturēšanu? Jāatbild bija arī par vecākiem «grēkiem»: kāpēc, vēl Saeimā būdami, balsojuši par zemes pārdošanu ārzemniekiem un deputātu dzērāju nesodīšanu par satiksmes noteikumu pārkāpumiem?
Sēdes gaitā zemnieki uz šiem jautājumiem saņēma vairāk vai mazāk izsmeļošas atbildes, taču īsti apmierināti nejutās.
Partijas priekšsēdētājas pirmā vietnieka Augusta Brigmaņa plašajam, ar personīgo pieredzi papildinātajam skaidrojumam par SAPARD programmu sekoja V.E.Breša komentārs. Partijas biedrs, kas 7. Saeimas vēlēšanās startēja, būdams Sakaru bankas prezidenta palīga amatā, apgalvoja, ka Latvija savu patēriņa tirgu var apgādāt arī bez SAPARD programmas, jo neko jau skaidri nevar zināt, iznāks vēl kā ar šoruden ar Jēkabpils Cukurfabriku. Arī par rapša sēšanu nav skaidrs, vai tie nebūs veltīgi izšķiesti līdzekļi. Bet ko, to no baņķiera mutes dzirdot, lai domā zemnieciņš: art, neart, sēt, nesēt, rakstīt projekta pieteikumu vai nerakstīt? Ej nu sazini…
Valdes locekļa valcēnieša Kārļa Alberga ziņojumam par teritoriālo reformu nesekoja izsmeļošs Dobeles un Jelgavas nodaļu biedru viedoklis par pārmaiņu nepieciešamību savos rajonos, protestu izteica tikai atsevišķi zemnieki. Lai gan LZS iestājas par to, ka reforma nav realizējama, konkrētu aprēķinu, pamatojuma un rīcības, lai gaitu uzsākušo vilcienu apturētu, partijai pietrūkst.
Kāds no zemniekiem teica skarbi un kodolīgi:
– Partija savu mundieri ir ne tikai aptraipījusi, bet kārtīgi izvārtījusi pa dubļiem.
LZS tika pārmests galvas, mugurkaula un citu orgānu trūkums, nonākot līdz zooloģiskam salīdzinājumam: «Latvijas Zemnieku savienība māk tikai klusi īdēt».
Zemes kopējam taisnība vien būs, jo pēc neveiksmes 7. Saeimas vēlēšanās, partija sava imidža uzspodrināšanai pieaicinājusi Latvijas Universitātes Politikas zinātnes katedras docenti Dainu Bāru. Politoloģe bija ieradusies arī izbraukuma sēdē un savus konsultējamos pa spalvai neglaudīja. Kļūdas, uz kurām viņa norādīja, ir jau visiem zināmās.
6. Saeimā partija bija apstājusies savā attīstībā, un citas partijas to apdzina. LZS pārāk paļāvās uz savu pagātni, nespēja rast kontaktu ar koalīcijas partneriem kristīgajiem demokrātiem, nedarbojās pēc komandas principa, un tai nebija izteikta līdera. Par LZS biedru nespēju vienoties savā starpā, vienam otra kritizēšanu, publisku «ķengāšanos» runāts no Saeimas tribīnes, redzēts, dzirdēts un lasīts masu saziņas līdzekļos. Savu biedru nodošana sākusies ar Dilbu un Pīku, un, kā apgalvoja viena no klātesošajām, tā vēl joprojām turpinoties.
Partijas goda priekšsēdētājam Guntim Ulmanim, kas uz tikšanos nebija ieradies, D.Bāra veltīja šādus vārdus: – Absolūti nepazīstams politiķis, kas kļuva par Valsts prezidentu, bet neprata celt ne savas valsts, ne partijas prestižu.
Daži biedri piekrītoši māja ar galvām. Bet vai šie vārdi izskanētu, arī pašam vainīgajam klāt esot?
Uzlējusi auksta ūdens šalti, politoloģe saviem aizbilstamajiem norādīja arī uz gaismu tuneļa galā. Proti, viņa tic, ka LZS ir liela nozīme nākotnē, jo citādi ar šo partiju nebūtu saistījusies. Nezaudējot partijas pamatmērķi – uz laukiem orientēto darbību –, docente mudināja pat mainīt partijas nosaukumu, vairāk uzmanības pievērst jauniešu un inteliģences piesaistīšanai un savu biedru deleģēšanai uz nevalstiskajām organizācijām. Ņemot piemēru no Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm, Zemnieku savienībai vairāk uzmanības jāpievērš sociālā dialoga veidošanai, jo «pašlaik laukiem svarīgākais ir izglītība un veselība». Nedrīkst aizmirst arī virzību uz Eiropas Savienību un valsts attīstību demokratizācijas virzienā un to, kā partija savu politiku atspoguļo masu saziņas līdzekļos.
LZS priekšsēdētāja Maija Rubīna teikto mēģināja atspēkot ar to, ka partijai, kas ir ārpus Saeimas, nav tādas pieejamības presei kā parlamentā sēdošajām. Zemnieku savienībā neesot dalījuma: ierindas biedri – prasītāji, bet valde – atbildētāji. Bet kur paliek vēlētāji? Vai arī viņi nedrīkst neko prasīt no tiem, par kuriem balsojuši jau piektajā un sestajā Saeimā? Ak, septītajā neiebalsoja? Žēl, bet neko darīt, vismaz «pašvaldību vēlēšanās mēs Saeimas variantu nedrīkstam pieļaut». Nedrīkst gan, jo citādi…priekšā jau vīd biedējošais «Saimnieka» rēgs, jo neesot tālu brīdis, kad kā politiskā partija tas beigs pastāvēt.
