Mūsdienās vairs nav daudz jauniešu, kas savas problēmas pārrunā ar mammu un tēti.
Mūsdienās vairs nav daudz jauniešu, kas savas problēmas pārrunā ar mammu un tēti. Vairumā gadījumu bērnu un vecāku saruna saistīta ar kabatasnaudu, sekmēm skolā vai «nepareizu» apģērbu. Bet nopietnākos jautājumos atbalsts un padoms tiek meklēts pie draugiem.
Tam ir ne mazums iemeslu, taču, kā uzskata paši jaunieši, vecāki nespēj saprast, neļauj dzīvot, neļauj pašam izlemt savu likteni un, protams, ir pārāk aizņemti, lai ieklausītos savā bērnā un viņa problēmās. Reizēm jaunieši ar ilgām domā, cik labi būtu, ja mamma vai tētis būtu draugs, ar kuru pārrunāt nozīmīgākos jautājumus, dalīties iespaidos par iepriekšējo ballīti vai gluži vienkārši parunāt par kādu interesantu pretējā dzimuma pārstāvi. Taču nez vai šāda situācija tiešām viņiem patiktu, ja tāda rastos.
«Pagrabam» izdevās parunāt ar Evu – 18 gadu vecu meiteni –, kurai mamma tiešām ir draudzene.
– Mana mamma, lai arī jau ir četrdesmit gadu veca, izskatās kā divdesmitgadīga. Jau pierastas ir situācijas, kad uz ielas mūs notur par māsām vai draudzenēm. Gluži loģiski, ka gan man, gan arī manai mammai tas patīk. Kopš bērnības esmu varējusi ar viņu pārrunāt pilnīgi visu – sākot ar puišiem, kas man ir simpātiski, un beidzot ar iepriekšējās ballītes piedzīvojumiem.
Jau ilgāku laiku mēs kopā ar mammu ejam uz «Tonusu» un braucam uz Rīgas naktsklubiem. Sākumā gan centos no tā izvairīties – galu galā mamma paliek mamma, tiklīdz viņai nepatiks, ka izdzeru kādu kokteili vairāk nekā vajadzētu, viņa mani nostrostēs un aizsūtīs uz mājām. Taču tā nenotika, un mēs ļoti regulāri kopā devāmies meklēt piedzīvojumus.
Parasti pēc ballītēm pārrunājām iespaidus un viena otrai stāstījām par sastaptajiem puišiem. Īpaši interesanti bija mammas stāsti, jo viņai ar savu nevainojamo izskatu un tomēr vērā ņemamo dzīves pieredzi bieži izdevās «apvest ap stūri» daudzus pretējā dzimuma pārstāvjus. Viņi palika pārliecināti, ka mamma ir naiva astoņpadsmitgadīga meitene. Reizēm gadījās arī, ka man mammu vajadzēja pieskatīt, jo nevienu mirkli nevarēja zināt, ko viņa darīs nākamajā. Reiz viņu tik tikko atturēju no dejošanas uz galda un striptīza demonstrēšanas. (Eva, zīmējot uz papīra dažādus ķiņķēziņus, skumji pasmaida.)
Iespējams, kādam liksies, ka mana mamma ir vieglas uzvedības būtne, kas to tik vien vēlas, kā izklaidēties. Patiesībā viņa strādā nopietnu darbu un ir pamatīgi noslogota. Kolēģi viņu uztver kā izglītotu sievieti, kas zina pilnīgi visu.
Bieži man gadījies dzirdēt draugu un paziņu skaudīgos teicienus, ka man ir ideāla mamma, par kādu sapņotu katrs. Taču es nemaz tik laimīga nejūtos. Protams, man ir draudzene, ar ko kopā izklaidēties un kas uzklausa visas manas nebūšanas, taču reāli man mammas vispār nav bijis. Nekad man nav doti mātišķi padomi un ne reizi neesmu saņēmusi «sukas» par to, ka pārrodos mājās vēlāk, nekā bija runāts. Visiem saviem vienaudžiem iesaku vairāk novērtēt savas gādīgās mammas. Pat ja viņas uzmācas ar apnicīgām runām par nepietiekami labām sekmēm un «briesmīgo» apģērbu, pieņemiet to, jo mammas sūtība ir pamācīt un palīdzēt, nevis kopā ar bērnu staigāt pa disenēm.
