Pie mikroautobusa stūres sēžu ne pirmo gadu. Teikšu atklāti – pēc darbalaika beigām man nav nekas pretī izbraukt arī pa kādam «kreisajam» reisam. Mans braucamais ir pietiekami viegls un apsviedīgs, lai iestūrētu tādās vietās, kur ar ārzemēs ražotajiem vāģiem nekādi neiekļūt, un, no otras puses, tik ietilpīgs, lai tajā sasēdinātu pietiekami plašu atpūtu alkstošu sabiedrību. Tā nu man ir nācies būt gan legālās, gan nelegālās medībās un zvejā, gan arī parastos piknikos, kur visas izdarības cieši savērpjas ap šašlikiem, dažādiem dzeramajiem un dāmām. No šādiem izbraukumiem vienmēr esmu atgriezies apmierināts: nakts gan paputējusi, toties kāds gaļas gabals vai zivju maisiņš padusē un naudas paciņa kabatā.
Taču vienreiz bija pagadījusies dīvaina sabiedrība – pavecs akadēmijas pasniedzējs un kāds ducis studenšu. Tas notika kādu nedēļu pēc jaungada, kad studējošajai jaunatnei kā bieds tuvojās sesija, un, lai iegūtu tiesības kārtot eksāmenus, vispirms bija jātiek galā ar ieskaitēm.
«Mēs ieskaiti angļu valodā kārtosim netradicionāli,» ar mani par braucienu vienojoties, klāstīja pasniedzējs. «To reizē ar Jaungada svinēšanu rīkosim pirtī. Tas būs tāds mūsu tuvināšanās vakars un, es ceru, arī ar labiem rezultātiem.»
Man taču vienalga, kur es pavadu savas vakara stundas, un tā norunātajā vietā un laikā manā «Latvijā» iekāpa jautru skuķēnu bariņš ar groziņiem, somiņām un pat pa kādai angļu gramatikas grāmatai padusē. Pasniedzējs nosēdās man līdzās, un mēs sākām ripināt uz Klīvi, kur meža dziļumos atradās Jelgavas mežrūpnieku pirtiņa. Pieturējās mērens sals, taču sniega bija maz, ceļš notīrīts, un notikuma vietu sasniedzām ātri un bez sarežģījumiem.
Pirtiņa sagaidīja ar siltu omulību. Meitenes, kažokus un jakas nometušas, uz galda ātri vien sarindoja skaistas miniatūras maizītes, cepumus un limonādes krūzes (alkoholiskus dzērienus neredzēju) un, uz gara sola kā vistiņas satupušas, gaidīja turpmākus rīkojumus. Pasniedzējs, galda galā nosēdies, tēvišķīgi uzlūkoja savu harēmu.
«Ejiet nu, meitenes, uz lāvas, un tad sāksim,» beidzot viņš vēlīgi norīkoja.
Meičas aizspurdza kā zvirbuļu bariņš, un drīz vien saunas telpā bija dzirdami spiedzieni un ūdens šļaksti, bet «šefs» sēdēja kā klints galda galā un smēķēja vienu cigareti pēc otras.
Tas ir vai nu pārliecināts vecpuisis, vai arī galīgs impotents, es sevī nospriedu. Bet kas tad man – šoferis nedrīkst neko lieku ne redzēt, ne dzirdēt, tādēļ savā nodabā kraukšķināju cepumus, gaidīdams, kas notiks tālāk.
Pirmā nāra atgriezās pēc minūtēm divdesmit. Sārta kā zemeņoga, un slapjais peldkostīms no jaunā ķermeņa daiļumiem maz ko spēja apslēpt.
«Tagad mēs nedaudz parunāsimies,» un pasniedzējs norādīja uz vietu sev līdzās.
Skuķis piesardzīgi apsēdās. Jāpiebilst, ka tajā laikā angļu valodas kursus vēl neorganizēja dažādas firmas, arī ne visās vidusskolās tai pievērsa tādu uzmanību kā šodien un akadēmijas Valodu katedrā pasniedzējs galveno uzsvaru lika uz sarunvalodas apgūšanu. To es nojautu no turpmākā, jo pats šo to no pirms gadiem mācītā vēl atcerējos.
«Can I pass you anything? (Vai varu jums ko pasniegt?)» pasniedzējs jautāja meitenei un uzlika savu mataino roku uz viņas vēl nenožuvušā celīša.
Re, kāds džentlmenis, es nodomāju. Taču studente pasniedzēja jautājumu vai nu nesaprata, vai arī pārprata viņa žestu un atvirzījās.
«Excuse me, I didn’t do it on purpose (Piedodiet, es to nedarīju ar nolūku),» pasniedzējs sastomījās, atvilka roku atpakaļ un drūmi manī paskatījās. Tam vajadzēja nozīmēt, ka man jādodas projām.
Jau iepriekš biju nolūkojis, ka līdzās virtuvei ir mazs kambarītis ar kušetīti, kur atpūtināt nogurušos kaulus. Tur tad arī likos slīpi, ne par ko vairāk nedomādams.
Mani pamodināja pirms pusnakts.
«Jābrauc, jābrauc mājās,» pasniedzējs mudināja, un es nodomāju, ka meiteņu zināšanas laikam bijušas ļoti labas, ja jau ieskaite tik ātri beigusies.
Studentes aizvedu līdz kopmītnei, pasniedzēju līdz viņa dzīvokļa durvīm, un tā mēs šķīrāmies. Bet vēlāk dzirdēju, ka stāsts par «pirts ieskaiti» nonācis līdz akadēmijas vadības ausīm un pasniedzējs ar troksni izlidināts no katedras: šādu mācību formu ne rektors, ne prorektors neesot akceptējuši.
