«Kā – vai tad agrāk arī svinēja tādas Skolotāju dienas?» – neviļus uz ielas nācās dzirdēt šādu jaunāko klašu audzēkņa jautājumu vecmāmiņai (spriežot pēc intonācijas, vārds agrāk» nešaubīgi attiecās uz padomju laikiem, tāpēc atļāvos itin glīto sievieti domās nodēvēt par jaunekļa vecmāmiņu, nevis māti). Sekoja diezgan pailga pauze, kamēr sieviete sakārtoja savus atmiņu tīstokļus.
Man gan īpaši ilgi jādomā nebija, to, ka katra oktobra pirmā svētdiena ir Skolotāju diena, Brežņeva laiku skolēni zināja tīri labi. Drīzāk tagad daudzo svētku un atceres dienu dēļ svinamās reizes mēdz sajukt. Un tad vēl kaut kur ap «perestroikas» (pārbūves perioda – red.) beigām vai atmodas laiku sākumu blakus starptautiskajai Skolotāju dienai uzradās Latvijas Skolotāju diena, kas rēķinu precizitāti vēl pasliktināja.
Man gremdējoties atmiņu dzīlēs, arī brašajam mazdēlam blakus soļojošā ņiprā vecmāmiņa atcerējās, ka svinējuši gan tās Skolotāju dienas arī agrākos laikos.
«Nu tā, ziedus pasniedzām,» nejaušās ceļabiedrenes stāstītais daudz neatšķīrās no manām atmiņām, «dzejolīšus skaitījām».
«Un stundas bija saīsinātas,» gribējās piebilst, bet noturējos. Un vecākajās klasēs bija pamatīgs baļļuks jeb klases vakars, kā to toreiz dēvēja solīdākā vārdā. Pašā klases vakarā gan iztikām bez skolotājām.
Īpašās ekstras, kad skolēni vadīja stundas skolotāju vietā, laikam uzradās jau «ne manā» laikā. Toties jau pēc skolas beigšanas vairākus gadus Skolotāju dienā pulcējāmies pie savas klases audzinātājas, kamēr kādreiz tik draudzīgā kompānija pamazām izira, un nu vairākus no klasesbiedriem vairs nesapulcēt, lai kā arī vēlētos.
Tāpēc balta skaudība sāka mākt, kad noraudzījos, kā Skolotāju dienu pagājušās nedēļas beigās svinēja Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Ar pedagogu koncertu, kura vēsture, kaut ar pārtraukumiem, sniedzas vairākos gadu desmitos. Tiešām pašu radīti, ne no augšas uzspiesti svētki.
Kur lielākus aplausus par nevainojami izpildītu skaņdarbu izpelnījās cienījamās koncertmeistares nedaudz sajukušās nošu lapas, kam sekoja solista tīšas vai nejaušas šķavas un nerimstošas skatītāju – lielākoties audzēkņu un kolēģu – ovācijas. Dzīvā skolā – dzīvs koncerts. ◆
