Vēlēšanas beigušās. Faktiski par rezultātiem runāt vairs nevajadzētu. Viss jau skaļi un plaši pārspriests, turklāt, cik tad var, – apnicis. Tomēr inercei ir liels spēks, un, pirms vēlēšanām pašu partiju sākta, ķengāšanās tik viegli nemaz nav apturama. Pastkastītēs gan vairs negulst melnā PR paraugmateriāli – citam citu apmelojošas partiju avīzes –, toties radio, televīzijā un internetā turpinās debates par vinnētājiem un caurkritējiem.
Viena no apspriestākajām personām noteikti ir Solvita Āboltiņa. Kā nu ne – Saeimas priekšsēdētājas amats ir viens no redzamākajiem valstī.
Neesmu nekāda Āboltiņas fane, tomēr nu jau tīri cilvēcīgi sāk palikt viņas žēl. Varbūt nevajag neko žēlot, un rūdītie interneta komentētāji varētu bļaut, ka katrs politiķis saņem pēc nopelniem. Tomēr sociālajos tīklos publicētās fotovariācijas par tēmu «kā varētu izskatīties Āboltiņa pēc vēlēšanu rezultātu uzzināšanas», dzejolīši, dziesmas, aforismi un citi prātojumi par viņas personu robežojas ar ķengāšanos.
Katrs, kam nav slinkums, parodē, apspriež un apsmej viņas frizūru, ģērbšanās stilu, sejas izteiksmi un smieklus. Ironizē, kā viņa, bēdu sagrauzta, nu sēž mājās un skumst. Katram latvietim ir viedoklis par Āboltiņu, gluži kā «Prāta vētras» dziesmā… «katrs zin’, kā labāk vaj’g»…
Protams, viņa pati izvēlējusies darboties politikā, un tur jāprot sevi pasniegt, turklāt jāatceras, ka tauta pavisam viegli tevi var arī «aprīt». Bet, aizstāvot daiļo dzimumu politikā, gribas atgādināt, ka savā ziņā viņām ir divreiz grūtāk nekā vīriešiem. Tieši politiķu sieviešu izskats ikdienā tiek izvērtēts daudz smalkāk. Uzvalks paliek uzvalks, bet, kādu matu sasuku labāk būtu izvēlēties Straujumai, Sudrabai vai Āboltiņai, to nu gan zina visi. Garām nepaslīd nepamanīts, ja šajā nedēļā zilais kostīmiņš jau bijis mugurā vai zaļajai žaketītei apakšā uzvilkta nepiemēroti puķaina blūze.
Var jau līksmot, ka nemīlams politiķis vēlēšanās ir «caurkritis», bet – kas par daudz, tas par skādi. Varbūt jāļauj viņiem mierīgi pierast pie jaunās situācijas, nevis jābaksta un jāironizē.Tāda nemitīga ņemšanās ap kāda cilvēka izskatu vai izturēšanos atgādina pirmklasnieku līmeni un par pašu smējēju inteliģenci neliecina. ◆
