Jelgavas Latviešu biedrības teātrim ir ko teikt jauniešiem
Pagājušās nedēļas nogalē Jelgavas Latviešu biedrības birojā gaisma dega arī pēc darba laika. Tur trīs vakarus pēc kārtas – piektdien, sestdien, svētdien – notika kamertipa lugas «Sprīdis mežā» ģenerālmēģinājums un divas pirmizrādes. Šo vakaru varoņi ir autors un režisors Artūrs Jankovskis, kā arī viņa kolēģis Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātrī Artūrs Edijs Zīle. Abi jaunieši atzīst, ka pēc ģenerālmēģinājuma, kur par skatītājiem bija uzaicināti pieci paši tuvākie draugi un kolēģi, sajūta bijusi šaubīga. Varbūt tomēr pirmizrādi atcelt? Tai gatavojoties, puiši bija «pārdeguši», un izrāde negāja. Jāpiebilst, ka Artūram Jankovskim kā autoram un režisoram šī ir pirmā luga. Arī divdesmit vienu gadu vecajam «Sprīža» lomas tēlotājam Artūram Edijam, ko gan skolā, gan teātrī mīļi iesaukuši par Zīļuku, nav lielas skatuves pieredzes. Tomēr puiši sasparojās, izrādes neatcēla un saņēma gan ziedus, gan pateicības, gan mudinājumus iet tautā.
Anna Brigadere
joprojām iedvesmo
«Patika gan man, gan manam piecpadsmitgadīgajam brāļa mazdēlam,» saka Jelgavas Latviešu biedrības valdes locekle Biruta Ribaka. «Jūs nopirks jebkura politiskā partija. Te humors, aktierim ļoti laba dikcija,» pēcvēlēšanu gaisotnē prognozēja Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdis Paulis Rēvelis.
Gan latviešu literatūras klasiķes Annas Brigaderes pasaku luga «Sprīdītis», gan arī Artūra Jankovska uzvestais «stāsts jauniešiem un pieaugušajiem» septiņos tēlojumos un divos cēlienos «Sprīdis mežā» sākas ar skatu piekvēpušā zemnieku istabā, kur galvenais varonis grebj koka ripu. Klasiskajā, 1903. gadā tapušajā «Sprīdītī» ir 11 sieviešu un 20 vīriešu lomu, taču Artūra Jankovska daiļdarbā uz skatuves ir viens pats Artūrs Edijs Zīle.
Gan klasiskajā «Sprīdītī», gan «Sprīdī mežā» ir stāsts par laimes atrašanu dzimtenē. Pirmajā variantā šis ceļš vijas caur notikumiem pasakā. Otrajā pieturas punkti ir konkrētāki – Jelgava, Rīga ar tās Stacijas laukumu, tirgu un universitāti, Būriņu mežs, Amatu vidusskola. Šajā variantā ir arī pavairāk pašironijas.
«Vai mani atceries?»
Abi Artūri stāsta, ka lugas iestudēšana sākusies pirms gada. Pēkšņi kādu vakaru Zīļukam piezvanījis Artūrs Jankovskis un sacījis: «Vai atceries mani? Vajag tikties.» Lietainā rudens vakarā arī tikušies, un Zīļuks «nez kāpēc» dalībai lugā piekritis. Pārdomājot savu toreizējo lēmumu, Artūrs Edijs Zīle stāsta, ka lielākas lomas par Pičuku Rūdolfa Blaumaņa joku lugā «No saldenās pudeles» viņam agrāk nebija nācies spēlēt. Te nu teātra kolēģis piedāvāja vienam pašam būt skatītāju priekšā pusotru stundu. Divdesmit lapas teksta jāzina no galvas. «Tas bija izaicinājums, lai pierādītu sev, ka es varu to izdarīt,» saka Artūrs Edijs.
Savukārt otrs Artūrs atceras, ka viņam, uzrakstot lugu, bijusi doma, ka šis viena aktiera teātris domāts viņam pašam. «Mans Sprīdis, pats arī spēlēšu,» nospriedis autors. Sācis jau mācīties tekstu, labojis, paņēmis klāt domas no savas pirmās lugas «Maksimālists», kas nav uzvesta, bet publicēta draugiem.lv (četri cilvēki šajā portālā «Maksimālistam» kā dienasgrāmatas ierakstam uzklikšķinājuši «man patīk»). Taču darbs neveicies. Un tad autora draudzene Santa Kanceviča, kurai ir sava skatuves pieredze, ieteikusi «Sprīdi mežā» iestudēt ar citu aktieri. Sākumā Artūrs nepiekritis, bet tad pārdomājis un piezvanījis Zīļukam.
Slota rosina sapņošanu
Savus literāros centienus Artūrs Jankovskis sāka krīzes pārņemtajā 2009. gadā, kad bija pametis psiholoģijas studijas universitātē, strādāja par sētnieku un, dzīvojot viens pats īrētā dzīvoklī Rīgā, domāja, ko darīt tālāk. Tolaik brauca uz mēģinājumiem Jelgavas Latviešu biedrības teātrī, kur tika iestudēta Māras Zālītes «Margarēta». Taču brīvajā laikā Artūrs skatījās internetā amerikāņu stāvkomēdijas (stand-up comedy), kas ir viena aktiera teātris. Lūkojoties amerikāņu zvaigznēs, viņš pats sapņoja uzrakstīt, uzvest un nospēlēt ko līdzīgu. «Bija mazliet kauns par saviem lielajiem plāniem, un bija arī māņticīgas bailes par to, ja pastāstīšu, tad neizdosies,» saka Artūrs Jankovskis. Tomēr pirms pieciem gadiem iesāktā darba rezultāts nu ir pirmizrāde.
Darīts no sirds
Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātra režisore Vija Zelmene ievērojusi, ka Artūrs Jankovskis strādā lēni, mierīgi, bet pamatīgi. Savukārt Artūrs Edijs Zīle, pēc viņas vērojuma, ir citāds. Viņš režisori pozitīvi pārsteidzis šopavasar, kad Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātris iestudēja Imanta Ziedoņa epifānijas. «Abi izdarījuši milzu darbu. Protams, pie lugas vēl jāpiestrādā. Taču paveiktais ir pēc labākās sirdsapziņas,» secina Vija Zelmene, kas ar jauniešiem strādājusi vēl tad, kad viņi mācījās Tehnoloģiju vidusskolā. Režisore redzēja «Sprīža mežā» pirmizrādi, kad šaubīgais ģenerālmēģinājums jau bija aiz muguras. Viņa spriež, ka vēl nevar zināt, vai šoruden Jelgava ir lieciniece jauna dramaturga, režisora un jauna aktiera nākšanai pasaulē, bet katrā ziņā izpaudušās divas radošas personības.
Šonedēļ abiem Artūriem iekrājušies nepadarītie darbi citās dzīves jomās. Taču viņiem ir doma ar šo izrādi iet galvenokārt jauniešu auditorijā. Abi gribētu uzstāties Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā, kuras zālē viņi sāka savu skatuves ceļu. ◆ Fragments no «Sprīdis mežā»
Kad aizgāju uz Rīgu, man baigi patika tā sajūta, ka mani neviens nepazīst, kad izeju ārā un zinu, ka neuzskriešu virsū kādai nevēlamai personai. Ka viss bija jauns. Jelgavā tā nebija. Tur es biju sabeidzis attiecības ar ģimeni, ar dažiem paziņām vēl, kuriem tad uz ielas varēja nejauši uzskriet virsū. Un visi par visiem visu zināja.
Rīgā sākumā tā nebija. Sākumā par mani zināja tikai jelgavnieki un tikai to, ko es viņiem pastāstīju. Bet vēlāk arī Rīgā uzradās draugi: kursabiedri, pasniedzēji, darbabiedri, kaimiņi, kādi radi vēl uzradās, ar kuriem arī varēja sačakarēt attiecības.
Lielajā Rīgā sāka kļūt par šauru. Bija baigi bail sabojāt attiecības, kuras pat vēl nebija sākušās. Es pat negribēju uzsākt attiecības. Izolējos.
Bet drīz pasaule ap mani satumsa. Man uzmācās visādi melnie. Darbā gāja sliktāk. Pats darbs vairs nepatika. Vientulība spieda nost… Veselība sāka streikot. Apkārt tika griezts un grauzts. Un pats kļuvu par mazu, melnu gruzi.
Bet, kolīdz satumsa, cilvēki tomēr tiecās pēc gaišā. Meklēja gaišumu. Kaut kur citur. Kādu papildu gaismas avotu. Visu ko izdomāja. Bet viena no tādām modes lietām bija runas par Dievu. Aizvien vairāk runāja par Viņu. Uz ielas cilvēki nāca klāt un gribēja runāties par Dievu. Uz dzīvokli nāca.
Sākumā es izvairījos, tas viss mani tracināja, bija neērti, nepatīkami… Drīz es pats gāju klāt un gribēju parunāties par Dievu.. Bet es Viņam neticēju! Mani vienkārši tas viss sāka interesēt. Bet tie starpnieki mani vairs nespēja pārliecināt un kļuva garlaicīgi. Es biju kļuvis iecietīgāks, pielaidīgāks pret Dieva vārdu. Un nu man vajadzēja pašu Dievu.
Es paņēmu, uzrakstīju «Googlē» vārdu «Dievs», sameklēju, atradu e-pasta adresi un uzrakstīju Dievam vēstuli. Es uzrakstīju Dievam elektronisko vēstuli, kurā uzaicināju Viņu uz satikšanos. Viņš piekrita. Sarunājām satikties Rīgā pie stacijas pulksteņa…
Bija pelēkas un rudenīgas darba dienas vidus. Bija gaišāks nekā parasti, un asfalts bija sauss.
Es braucu tramvajā uz centru un iztēlojos sarunu ar Dievu.
Radio ielā, pie kanāla es gāju uz vagona durvīm, lai tūlīt kāptu laukā. Durvīm tuvojās arī kāds sirmgalvis, kuram es pieklājīgi padevu ceļu. Viņš teica: «Vai! Paldies! Dievs palīdz, Sprīdīt!» Es nodomāju, ka šitais nu gan ir ar putniem, kā gan viņš zināja manu vārdu?! Un tad es iedomājos, ka varbūt šis ir Dievs. Sirmgalvis izkāpa ārā, pagāja nost no tramvaja, apgriezās pret durvīm un smaidīja kā pavasara saulīte.
Es izkāpu no tramvaja un apstulbis gāju klāt kungam. Šķiet, mani hipnotizēja. Divas dziļas dzīles uz mani nu tā plosīja. Plecīgs vīrs, garāks par mani. Vērās manās acīs tā, ka es pat nevarēju novērst savas. Viņš pakratīja galvu un sāka iet. Un es Tam sekoju.
Viņš gāja autoostas virzienā, un es paliku pussoli iepakaļ, līdz ar to dabūju Vīru nopētīt, kamēr Viņš neskatījās. Ja Tas bija Dievs, tad Dievs bija dabas dotas miesas būves vīrietis labākos gados. Viņam bija īsi, sirmi mati un īsi, sirmi rugāji uz tāda kantaina žokļa. Mugurā nonēsāts, pelēkbrūns uzvalks un apavi. Un tāds Viņš mērķtiecīgi kaut kur gāja.
Bet es pastaigājos ar Dievu gaišā dienas laikā! Skatījos, kā ļaudis Viņam vienkārši paskrēja garām. Ne brīdi mani nepameta neticības sajūta, bet nu sajūta nebija arī no vienkāršākajām. Tik dīvaini! Biju apstulbis. Es atjēdzos, ka īstenībā biju pilnīgi aizmirsis, ko gribēju jautāt, par ko runāt, ko es pirms pusstundas biju simtreiz pārcilājis galvā. Ko Dievam jautāt tagad? Ja nu Viņam ir maz laika? Ja nu Viņš steidzās uz nākamo tikšanos? Kā nāca, tā tūlīt aizies. Es zināju, ka tūlīt jāuzsāk saruna. Domas haotiski šaudījās pa galvu; es atkal nevajadzīgi satraucos. Mēģināju no jauna izdomāt savus tikšanās iemeslus. Mēģināju soli pa solim atcerēties, kas bija tas, kas mani satrauca pirmkārt. Skatījos garāmgājēju sejās, kas vēstīja drūmumu, vienaldzību, neapmierinātību un dusmas, pat naidu un cinismu… Viss šis laiks taču bija tāds, visa šī pasaule. Kur ir gals? Uz kurieni iet visi šie pazudušie cilvēki? Un vārdi burtiski paši izspruka pāri lūpām: «Dievs, kur mēs ejam?!»
Man sirds strauji sitās, un es lūdzu Dievu, kaut Viņš būtu mani dzirdējis un man nebūtu jāatkārto jautājums. Bet atbilde tūlīt arī sekoja…
Artūrs Edijs Zīle
Dzimis 1993. g. Jelgavā.
Kopš 2010. g. darbojies režisores Vijas Zelmenes vadītajā Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas teātra studijā, vēlāk viņas vadītajā Jelgavas Latviešu biedrības teātrī.
Studē LLU Tehniskajā fakultātes 2. kursā mašīnu ražošanu un projektēšanu.
Artūrs Jankovskis
Dzimis 1988. g. Rīgā, no trīs gadu vecuma dzīvojis Zaļeniekos, pēc tam Jelgavā.
Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā darbojies režisores Vijas Zelmenes vadītajā teātra studijā, pēc tam viņas vadītajā Jelgavas Latviešu biedrības teātrī.
2007. g. gandrīz ticis aktieros Latvijas Kultūras akadēmijā (izturējis četras kārtas), pēc tam gadu dzīvojis Rīgā un, strādājot dažādus darbus, studējis Latvijas Universitātē psiholoģiju. Sācis rakstīt savu pirmo lugu «Maksimālists».
2012. g. top «Sprīdis mežā», padomā jau arī nākamā luga.
Studē LLU Meža fakultātē Mūžizglītības programmā.
