Oktobris, novembris – klusais laiks, zemlikas, dievaines jeb vienkārši mirušo piemiņas laiks.
Oktobris, novembris – klusais laiks, zemlikas, dievaines jeb vienkārši mirušo piemiņas laiks. Kapos deg svecītes, domas un runas arvien biežāk ievirzās par kādu no mīļajiem, kas jau zem zemes, un, kas zina, varbūt kaut kur rudens miglā neviena nemanīti vēl šodien nočab viņu soļi.
Senāk viņus sauca par veļiem, pauriem, urgučiem, iļģiem, ķauķiem, ēniem, mūžiem vai vecīšiem, kā nu kurā novadā. No viņiem baidījās, viņus mieloja, no viņiem izlūdzās svētību un labu padomu.
Mēs vienmēr esam bijuši bezspēcīgi nāves priekšā. Kur aiziet cilvēks, vienmēr paliek tāds kā tukšums dzīvības mūžīgajā ritumā. Mainās paaudzes, nāk citi likteņi, bet katram jau ir tikai sava, viena neatkārtojama dzīve, tikai viens likteņa mērs. Daudziem šodien, tāpat kā senajiem latviešiem, oktobris un novembris ir mirušo piemiņas laiks, kad kapos ir svecīšu vakari.
Arī mūsu senči katrā novadā dievaines svētīja citā laikā. Pārsvarā tās sakrita ar laiku no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, bet, piemēram, Bērzonē veļu laiku sāka atzīmēt deviņas dienas pirms Miķeļiem, Kazdangā – nedēļu pēc tiem, savukārt Vecumniekos – tikai sākot ar Mārtiņiem. Šodien mirušos pieminam, aizdedzot kapos sveču liesmiņas, taču senāk veļu laika tradīciju bija vairāk.
Mūsu senči ticēja, ka aizgājēji tajā saulē vienmēr pārrunājot, kā klājas dzīvajiem, bet zemlikās, virszemē tikuši, izložņājot visus kaktus, druvas un ēkas, pat gultas cisas izokšķerējot un naudas lādes pārraugot. Tāpat viņi smalki noklausoties, ko ļaudis runā, un sevišķi mīļiem piederīgajiem iečukstot arī kādu ziņu vai labu vārdu ausī. Veļu laiks visiem saistījās ar dažādiem aizliegumiem: nedrīkstēja vērpt, vadžus dzīt, lopus vai ko citu no mājas projām nest vai pārdot, viesos iet un ciemiņus uzņemt, pa naktīm vientulībā apkārt staigāt un daudz ko citu. Saimes ļaudis atturējās no trokšņainām izdarībām, bet vakaros parasti pulcējās kopā, minēja mīklas un stāstīja pasakas. Saimnieks un saimniece rūpējās par veļu mielastu un aicināja aizgājējus ciemoties. Veļiem bieži tika atstāts kāds darbs, ar ko dzīvo pasaulē aizpildīt laiku – kāsīši, auklas un lini, lai vij vīzes –, un speciāli klāts mielastu galds kādā attālākā ēkā – rijā, klētī vai pirtiņā. Cienastā netrūka ēdienu, kuros bija piens, sviests, siers, gaļa, medus, rauši, karašas un alus. Neviens cits no veļu mielasta neko nedrīkstēja baudīt, jo tad varēja piemeklēt kāda liela negaidīta nelaime, savukārt paši veļi no cienasta ēduši cilvēka acij gandrīz nemanāmi. Tikai saimnieks varējis redzēt, vai veļi jeb dieviņi ko baudījuši. Ja ēdiens neesot aiztikts, tad viņš esot bijis bēdīgs un teicis, ka dieviņi dusmojoties.
Nav īsti noteikts laiks, kad bijušas veļu mielojamās dienas. Dažos ticējumos tas ir katrs piektvakars veļu laikā, savukārt citi par pēdējo un galveno veļu laika dienu uzskatīja Simjūda dienu (28. oktobri), kad pēdējo reizi veļi vēl pamieloti, bet pēc tam raidīti projām. Kā jau minēju, ne sākuma, ne beigu diena visur nebija viena un tā pati.
Kā mielosim veļus šodien? Tas ir atkarīgs no mums pašiem. Galvenais jau ir cieņa un labas domas par viņiem, varbūt tad viņi dos mums kādu padomu, jo mūsu pagātne taču vienmēr ir bijusi gudrības mantojums, dzīvesziņa un dvēseles acis.
