Pēc atmodas deviņdesmito gadu sākums Jelgavā neliekas zīmīgs ar literārām aktivitātēm. Šķiet, literāri apdāvinātiem skolēniem netika pievērsta īpaša uzmanība. Taču izrādās, ka tieši tolaik, dzīvojot Jelgavā un Ozolniekos, veidojās rakstnieks Jānis Joņevs, kurš ar savu pirmo grāmatu «Jelgava 94» ieguva ES Literatūras balvu. Pats viņš pa telefonu no Vācijas saka: «Es jau esmu tikai viens no 13 balvas ieguvējiem, kuri ir arī citās Eiropas valstīs. Balva jau negarantē, ka romāns tiks tulkots, iegūs plašu atzinību.» Jānis nav lepns. To varēja just arī tad, kad Ozolnieku novada Domē nobrieda projekts būvēt jaunu, visam ciemam kopīgu koģenerācijas staciju. Tā sanāk tieši pļaviņā starp Jāņa mātes māju un sociālās aprūpes centru «Zemgale». Speciālisti apgalvoja, ka būs ekonomiski izdevīgi, un jaunais vārda meistars Jānis Joņevs neiebilda. Nav taču liela muiža, ka tajā vietā, naktī klausoties griezes dziesmā, kāda veca tantiņa sapņo par jaunības mīlestību vai kāds jūtīgs jauneklis rakstījis savu «Jelgavu 94».
Esam maza tauta. Nav lielas mūsu grāmatu tirāžas un rakstnieku balvas un honorāri. Ļoti gribētos, lai Jānim, atgriežoties no lielā Eiropas grāmatu tirgus, nevajadzētu pelnīt maizīti reklāmas aģentūrā un nevis brīvajā laikā, bet pa īstam, rakstniecībā profesionāli darbojoties, drīz taptu jauni darbi.
Jelgavas novada pašvaldībai atrodas nauda, lai gadiem algotu direktoru Ģederta Eliasa dzimto «Zīlēnu» muzejam, kurā diez vai kāds no jums, cienījamie lasītāji, ir bijis. Kāpēc tās nepietiek pašu jauno talantu atbalstam? Gribētos ticēt, ka arī mēs, Jelgavas sabiedrība, varam šīs lietas grozīt. ◆
