Uz grezna persiešu paklāja, kājas sakrustojis, platās baltās biksēs sēdēja muzikants un veiklām roku kustībām spēlēja bungas, kas bija paplātes lielumā, uz kuras varētu salikt vismaz desmit greznas turku kafijas krūzītes un šķīvi ar austrumu gardumiem.
Muzikanta pirkstu gali ievibrē bungas, un tepat jau cimbāle strinkšķina smalkus motīvus, bet flautists vilina no stabules smalkas skaņas. Tad bundzinieks sāk dziesmu, maigi pustoņi zīmē melodijas telpu. Tā sagatavots pats galvenais – dereviša deja. Visa deja ir viens vienīgs ap sevi apļos cirkulējošs deju solis. Cilvēks dejo, nepārtraukti rotējot ap savu asi, – dereviša apģērbs ir zaļš, simts krokās ap galvu savirpināts lakats, kuru dejas laikā tas atraisa un virs sevis plivina kā karogu. Balts krekls un pāri tam košiem rakstiem izrakstīta vestīte, platas baltas bikses, bet visa brīnums ir kupli krītoši saules griezuma svārki, kas dejas laikā dzīvo savu dzīvi – kā burvja zižļa pavēli klausot, dereviša tērps līgani met apļus, te augstāk, te piezemējoties, tas virpuļo ap dejotāja augumu. Tā ir sufistu deja – meditācija.
Rokas dejā pilda lūgšanas un maiguma, ezotēras saskarsmes ar dievišķo pasauli starpnieka lomu. Dejotāju skatoties, ir divi uzmanības punkti – plīvojošo svārku un izteiksmīgo roku mistērija.
Rumi – persiešu dzejnieks, mistiķis. Viņa vārsmas izdzied mūziķi šajā dejas rituālā. Tikai pirms dažiem gadiem es iepazinu Rumi poēziju un to iemīlēju. Septembrī pirmo reizi Rīgā notika izcilā dzejnieka un sufistu mistiķa Mevlana Dželaludina Rumi dzimšanas dienai UNESCO rīkots starptautiskais mistiskās mūzikas festivāls «Mūžības pieskāriens». Biju uz vienu no koncertiem un piedzīvoju brīnumaino dereviša deju. Kopā saplūda austrumnieku mūzika un deja, senās baznīcas velves un pareizticīgo svēto attēli pie zili krāsotajiem koncertzāles griestiem, un pie tiem mirdzošās dekoratīvās zelta zvaigznes.
Rudens vējš loka koku lapotnes, un, vējā virpuļojot, krīt lapas, gluži kā derevišs dejā. Tepat aiz Jelgavas kultūras nama ir dziedātājas Noras Bumbieres piemineklis – un rudens lapa iekrīt plaukstā. Viss ir viens, un viens ir viss, izdejots dejā vai izdziedāts dziesmā. Dzejnieks Jānis Peters lapkriti iemūžina Noras izdziedātā dvēseles dejā: «Skaties, ceļiniek! Tur augstu, augstu gaisā/Staigā ziemelis un lapas māsas kaisa. (..) Nemanot tā mūsu lapa,/Nemanot par zvaigzni tapa.» ◆
