«Savā dzimšanas dienā mana vecmāmiņas māsa Helēna Stepiņa teica: «Arī pensijā var aizraujoši pavadīt laiku,» un saviem ciemiņiem uzdāvināja piecas pašas sarakstītās grāmatas,» vēstulē «Ziņām» raksta H.Stepiņas māsas mazmeita Inese Tauriņa.
«Mana tante Helēna ir savā ziņā pārsteidzoša – nupat savā jubilejā viņa mūs pārsteidza ar pašas sarakstītām un izdotām piecām grāmatām, un dara vēl daudz ko citu. Ļoti ceru, ka viņas stāsts iedvesmos citus,» sirsnīgi pauž I.Tauriņa.
Pirms astoņiem gadiem H.Stepiņa aizgāja pensijā un sāka rakstīt grāmatas. Gandrīz nekas šos gadus neliecināja par viņas aktīvo nodarbošanos – dzimšanas diena un dāvana viesiem nāca kā pārsteigums. Nesen H.Stepiņa izdeva savu pirmo piecu grāmatu pirmos 100 eksemplārus (katru grāmatu pa 20 eksemplāriem), bet, kad būs nodrukāts lielāks skaits, tās varēs piedāvāt plašākam lasītāju lokam. H.Stepiņa savas grāmatas rakstījusi ar pseidonīmu Helēna Auleja, tā ir viņas dzimtā vieta, tādēļ šis vārds viņai ir sirdij tuvs.
Sākumā H.Stepiņai rakstīšana neesot veikusies, bet, pateicoties tam, ka pensionārs savu ikdienu var vadīt bez steigas un visu brīvo laiku aizpildīt pēc saviem ieskatiem, viņai atlika laiks gan atkārtot gramatiku, gan pārlasīt nepieciešamo literatūru, kas noderīga grāmatu rakstīšanai iesācējiem.
Pati H.Stepiņa atzīst: «Kad aizgāju pensijā, es ne tikai sāku rakstīt, bet pa šo laiku pabeidzu datorapmācības kursus un mācījos angļu valodu. Sākt mācīties ko jaunu nav viegli, toties liels prieks ir pēc tam, kad kaut kas izdodas. Un iesaku ikvienam pensionāram apzināties, ka ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību ne tikai veselīgam dzīvesveidam, bet arī pozitīvam skatam uz dzīvi. Jo nav noslēpums, ka daudzi pensionāri, kļūstot arvien vecākiem, zaudē dzīves jēgu un izvairās no attiecībām ar apkārtējiem.»
H.Stepiņa uzmundrina arī savus draugus un radiniekus, kuriem tuvojas pensijas vecums, lai viņi nebaidās kļūt par pensionāriem, jo pensijā var nodarboties ar to, ko nebija laika paveikt, kad bija jāstrādā, piemēram, rakstīt grāmatas.
Viņa pirms vairākiem gadiem aktīvi darbojās Jelgavas Pensionāru biedrībā un īpaši novērtēja lekcijas, ko organizēja biedrība. Viena no galvenajām H.Stepiņas atziņām ir – jāmāk priecāties par sīkumiem, un tad vienmēr jutīsieties labi, un nevajag censties pārveidot pasauli, bet gan sevi. H.Stepiņa ir lielisks piemērs, kā būt aktīvam senioram, un ļoti novērtē iespēju interesanti pavadīt laiku un nejusties vientuļiem, tādēļ arī aktīvi darbojas Jelgavas Latviešu biedrībā, uzsver I.Tauriņa.
Savās grāmatās H.Stepiņa apraksta cilvēku kaislības, par to liecina gan grāmatu nosaukumi, gan to īsie apraksti. «Apmātie» – par sievieti tuvu pensijas vecumam, kas iemīl par sevi daudz jaunāku vīrieti un tāpēc jūtas nelaimīga, ka nespēj pretoties šīm jūtām. «Lielais kārdinājums» – par līdz šim godīgiem cilvēkiem, kuri krīt kārdinājumā nozagt no sava drauga lielu naudu, uzzinot, ka tā noglabāta viegli pieejamā vietā. «Jūtu neprāts» – par krietnu vīru un divu bērnu tēvu, kurš pēc mierīgā laulībā nodzīvotajiem divdesmit gadiem alkst pēc romantiskām attiecībām. «Dzīvelīgā pagātne» – par jaunekli, kas pārceļas dzīvot uz mantojumā saņemtajām lauku mājām no tēva, kuru līdz šim nekad nebija redzējis, un drīz vien saprot, ka kāds grib viņu nogalināt. «Randija» – par lauku meiteni, kas jaunībā piedzīvo smagus notikumus savā un draugu dzīvē un, šo atmiņu vajāta, nespēj priecāties par dzīvi.
«Kad es jautāju, vai viņa arī turpmāk rakstīs grāmatas, tante atbildēja, ka diez vai vēl kādu uzrakstīs. Bet tad mirkli padomāja un piebilda, ka nekad nevar zināt, kā būs rīt… Un, kas zina, varbūt nākamā grāmata varētu būt par Jelgavu, kurā Helēna dzīvo no 1958. gada,» pauda I.Tauriņa. ◆
