V. Par Minhauzenu, kas sevi no purva izvilka aiz matiem.
Dižais ceļotājs un Ostapa Bendera tālais sencis Minhauzens reiz, medījot kādu meža zvēru, iestidzis purvā. Apkārt nav bijis nevienas dzīvas dvēseles. Pat zosis, kas reiz izpalīdzējušas Minhauzenam tikpat sarežģītā situācijā, tajā brīdī garām neesot lidojušas. Tad nu ceļotājam bija jāizlīdzas paša spēkiem: saņēmis sevi aiz matiem, viņš izcēla sevi no purva.
Ne katram pietiktu spēku, lai veiktu tik sarežģītu manevru. Ne katram – kas ir vēl svarīgāk – atrastos attiecīgā deva atjautības, lai spētu likt lietā tik netradicionālu līdzekli. Minhauzens to spēja.
Cienot visus gaišos spēkus, kas mīt Jelgavas Siltumtīklos, apbrīnojot visus tos gara darbus, kas radīti siltumtīklu rehabilitācijas projekta īstenošanas laikā, izjūtot bijību pret foliantu tonnām, kas sarakstīti, pamatojot Pasaules Bankas projekta ģenialitāti un vienreizīgumu, tomēr jāšaubās, vai STU direktors ar savu komandu ir spējīgs uz tādiem pašiem varoņdarbiem, par kādiem stāstīja Minhauzens.
Spriežot pēc Jelgavas Domei piegādātajiem papīriem, kas pamato izsaimniekoto kredītu atdošanas iespējamību (tiesa, tos nedaudz «atliekot»), mūsu pilsētā mīt Minhauzena gara radinieki. Katrā ziņā ambīcijas viņiem ir tikpat lielas kā pašam lielākajam «lējējam», kāds jebkad mitis uz pasaules.
Latvijas dzīļu pētniekiem vēl stāv priekšā atrisināt mīklu, kāpēc 1995. gadā tieši zem Jelgavas sāka veidoties dziļš purvs. Zināms vienīgi tas, ka Jelgavā, ieplūstot Pasaules Bankas naudai, zem pilsētas radās dziļa iedobe kvartāra nogulumu segā, ko veido slokšņu māls un lesveida smilšmāls, kas savukārt klāj pamatiežus, galvenokārt dolomītu. Kaut arī Zemgalē ir blīvākais upju tīkls Latvijā, tās nespēja novērst pārmitras ekoloģiskās sistēmas veidošanos zem Jelgavas, purva gāzes metāna izdalīšanos un dūņu uzbrukumu.
Nelabi smakojošās gāzes skārušas pat pilsētas iedzīvotāju priviliģētāko daļu (deputātus un augstākos ierēdņus). Drudža pārņemtie varas vīri un sievas sākuši intensīvi meklēt vainīgos, atbildīgos, kuru dēļ jelgavnieki iebraukuši tik dziļā purvā. Treknie purva bebri gan dienas gaismā vēl nav izvilkti. Varbūt tāpēc, ka – tā cilvēki mēļo – nūtrijas visvairāk koncentrējušās tieši Domes labirintos, kaut gan tās sevi mīļuprāt dēvē par baltajām irbēm, mūsdienās visai reti sastopamiem putniem.
Kamēr grimstam aizvien dziļāk, varam priecāties par purva neaizmirstulītēm, kuru augļus izplata dažādu instanču revīziju straumes. Bet neaizmirstulīšu ir daudz, un to vērtība – liela.
1995. gadā skaisto ziedu sēklas auglīgajā Jelgavas augsnē sētas četrkārt: SEK 3 157 100 (no NUTEK), USD 301 160,59 (no Pasaules Bankas), JPY 4 345 640 (no Japānas valdības) un 72 924,08 (no vietējiem krājumiem). Arī 1996. gadā sēts četrkārt: USD 2 160 775,21 (no PB), JPY 32 927 644, SEK 2 283 358 (no vēl neatšifrēta avota – SIDA) un Ls 378 367,33 (no vietējiem krājumiem). 1997. gads bijis intensīvas sēšanas laiks – sešreiz sējēji atrotījuši rokas svētīgajam darbam: USD 5 355 156,44 (no PB), Ls 1 057 619 (no valsts kases), JPY 22 726 716 (no Japānas valdības), SEK 2 556 349 (no
SIDA), Ls 300 000 (no valsts kases) un Ls 1 049 296,37 (vietējie). Arī 1998. gadā sēts sešreiz: USD
4 214 051,51 (no PB), Ls 142 381 (no valsts kases), SEK 587 935,50 (no SIDA), Ls 250 000 (no valsts kases), Ls 515 891,68 (no vietējiem krājumiem) un Ls 700 000 (no valsts kases).
Kopā – 20 injekciju par kopējo summu 12 343 755 latu. Šajā vietā autoram pilsētas iedzīvotāji, kaut gan viņi līdz kaklam sēž purva dūņās, jālūdz piecelties kājās un godināt «kritušos» miljonus.
Tiesa, ziņas par to, cik tad īsti līdzekļu izlietots Jelgavas centralizētās siltumapgādes rehabilitācijas projekta ietvaros laika posmā no 1995. līdz 1998. gadam ir vairāk nekā pretrunīgas. Pasaules Bankai, Jelgavas Domei un Jelgavas Siltumtīkliem – katram sava statistika (skat. tabulās). Projektā pret savu gribu iesaistītajai ceturtajai daļai (iedzīvotājiem), protams, ir sava statistika, ko raksturo arvien augošie rēķini par patērēto un arīdzan nepatērēto siltumenerģiju.
Rūpes par iedzīvotājiem atstātas viņu pašu ziņā, bet Jelgavas Siltumtīkli nupat likuši domniekiem priekšā Minhauzena cienīgo plānu, kā izvilkt sevi no purva aiz matiem. Plānu, patiesību sakot, ir vairāk nekā viens – katrs domnieks var izvēlēties sev patīkamāko. Gribat, lai STU zaudējumi katru gadu būtu 100 000 latu apmērā, lūdzu, ņemiet biznesa plāna trešo variantu, gribat, lai STU būtu ap 200 000 latu peļņa, ņemiet pirmo variantu. Taču jebkuram variantam paredzētas baismas jaunas investīcijas, lai varētu atmaksāt kredītus un iepriekšējās «investīcijas». Kurš būs tas muļķis, kas izsniegs STU jaunus kredītus, lai dzēstu iepriekšējos? Bet tieši uz šāda pamata balstīts STU biznesa «plāns». Vēl ir rinda rozīgu sapņu. Laikā, kad – ja var ticēt pilsētas izpilddirektoram Strodam – debitoru («nemaksātāju») parādi gadā palielinās par apaļu miljonu latu, STU plāno viņu parādu sarukšanu. Samazināšoties arī «šaubīgie debitori», piemēram, sen bankrotējošu uzņēmumu parādi par siltumenerģiju. Kā? Kas tos samaksās?
Visai savdabīgu apzīmējumu iedzīvotāju trīskāršai aplaupīšanai «biznesa plānu» autori atraduši pašvaldības budžeta tukšošanas politikas turpinājumam: «Domes līdzdalība Pasaules Bankas kredīta atdošanā», piemēram, 2000. gadā – Ls 200 000, 2001. gadā – Ls 500 000, 2002. gadā – Ls 500 000, 2003. gadā – Ls 500 000… Iedzīvotāji tādējādi Pasaules Bankas kredītu atdos, ne tikai par siltumenerģiju maksājot vairāk kā citviet Latvijā, bet arī ar nomaksātajiem nodokļiem, tādējādi nesaņemot no pašvaldības pakalpojumus, ko nosaka likums.
STU plāno katru gadu 200 līdz 300 tūkstošu latu «citas izmaksas». Ja tās netiek atšifrētas, atliek domāt, ka par šo naudu tiks organizēta kreditoru kārtējā ēdināšana, acu aizmiglošana un ausu aizbāšana, lai reālā situācija visiem iespējamajiem līdzekļiem tiktu slēpta.
STU plāno, ka līdz 2012. gadam ietaupīs vidēji 100 000 latu ik gadu, reorganizējot uzņēmumu. Tā ir tikai pasaka, kurai trūkst ekonomiskā pamatojuma. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, uzņēmumus reorganizējot, parasti tiek samazināts darbinieku skaits, bet STU darba algu fondu plānots palielināt no 629 000 latu 1999. gadā līdz 814 000 latu 2012. gadā.
Kā ekonomisks analfabētisms vērtējams plānos ietvertais apgalvojums, ka turpmāko desmit gadu laikā uzņēmuma attīstībai nepieciešamo līdzekļu apjoms līdzināsies nullei. Tajā pašā laikā tiek plānotas milzu investīcijas, uzņēmuma reorganizācija un abu Lielupes krastu siltumtīklu savienojums. Plāna pirmais variants paredz, ka šajā gadā STU kredītu apjoms palielināsies gandrīz par 1 miljonu latu. Kur tad tie paliks, ja ne uzņēmuma attīstībai. Varbūt runa ir par kādu ārprātīgo, kurš piešķirs kredītu, ko paredzēts izkūpināt gaisā, noslīcināt tajā pašā purvā, kur jau daudz kas pazudis? Varbūt projektā iesaistītie japāņi piegādās kurināmo pa velti?
Deputāti «konceptuāli» ir atbalstījuši Minhauzena plānu. Daļa, iespējams, tāpēc, ka neko nesajēdz no skaitļiem un tabulām, kuras piedāvā STU. Daļa tāpēc, ka izmisīgi cenšas noturēt varu kompānijas «Ivans un Co» rokās. Vēl daļa tāpēc, ka pilsētas un tās iedzīvotāju liktenis viņiem ir vienaldzīgs.
Dievs ar deputātiem, jo pašvaldības liktenis pašreiz tiek lemts ne jau Jelgavā, bet Rīgā. Jāšaubās, ka «biznesa plāns» Finansu ministrijas speciālistiem būs tikpat pieņemams kā Jelgavas klauniem un minhauzeniem. Ja tomēr šīs konceptuālās bezjēdzības tiks apstiprinātas arī tur, atliks secināt, ka dzīvojam ne vairs purvā, bet gan vienā lielā vājprātīgo namā.
