«Par skolotāju strādāju tikai piecus gadus. Ja tas būtu visu mūžu, tad varbūt varētu pretendēt uz «Latvijas lepnumu». Bet pieci gadi – tas taču nav nekas!» par sevi teic Zaļenieku Komerciālās un amatniecības vidusskolas elektriķu skolotājs Jānis Spalvēns.
Skolas direktores vietniece Valija Barkovska, uzzinot, ka gribam tikties ar «Latvijas lepnuma» konkursam pieteikto kolēģi, brīdi padomājusi, saka: «Mēs laikam domājam, ka Latvijas lepnums – tas ir kaut kas tāls. Taču laikam taisnība ir Kristai, kura šovasar beidza skolu, ka cilvēkus, ar kuriem lepoties, var atrast tepat līdzās.» Valija Barkovska piebilst, ka Jānis Spalvēns katram savam audzēknim prot atrast individuālu pieeju: «Ir bērni, kuri skolā neatveras, neatklājas, neizstāsta savas domas, bet viņam šis kontakts izdodas labāk.»
Zaļenieku muižā dažādas skolas bijušas no 1920. gada. Trīspadsmit reižu tām mainīts profils. Pašlaik tur mācās 280 jauniešu, pārsvarā no piecpadsmit līdz deviņpadsmit gadiem, kuriem tiek piedāvāts apgūt grāmatveža, pavāra, restauratora asistenta, mūrnieka, klientu apkalpošanas speciālista, augkopja un arī elektriķa profesiju. Agrākās demogrāfiskās lejupslīdes apstākļos ne vienmēr visas mācību grupas izdodas nokomplektēt. Trūcīgāk šogad iet arī elektriķiem, kuru pirmais kurss šajā mācību gadā apvienots ar automehāniķiem. Taču pa visu skolu kopā ir 40 jauniešu, kuri apgūst elektriķa profesiju. To vidū arī divas meitenes.
Uz Zaļeniekiem Jāņa Spalvēna ģimene – māte ar trim dēliem – pārcēlās 1963. gadā, kad viņam pašam bija septiņpadsmit. Tolaik muižā trīsgadīgo lauksaimniecības vidusskolu kolhozu priekšsēdētāju sagatavošanai vadīja Jāņa mātes māsas dēls Jānis Užulis. Līdz tam Spalvēni dzīvoja Eglainē Ilūkstes pusē. Tur arī 1957. gadā nelaimes gadījumā, labojot mājas jumtu, gāja bojā Jāņa tēvs. Kaut māte kolhozā daudz strādāja, ģimene dzīvoja ļoti trūcīgi. Bērni mājās mācījās pie sveces gaismas. Piepeši 1963. gada augustā virpuļviesulis nopostīja Spalvēnu māju. Tādā nestundā arī tika pieņemts lēmums pārcelties uz Zaļeniekiem. Tolaik Jānis jau bija iestājies divgadīgajā Jaungulbenes profesionāli tehniskajā skolā, lai kļūtu par fermu mehanizācijas elektriķi. No pusaudža gadiem viņš zināja, kā tas ir, kad, mātei palīdzot teļu kūtī, pirms došanās uz skolu bija jāsanes astoņdesmit spaiņu ūdens. Jauneklis gribēja piedalīties Latvijas lauku elektrifikācijā.
«Nebija jau man arī lielas izvēles. Daugavpilī mācīties par dzelzceļnieku negribējās. Rīgas Elektromehāniskais tehnikums? Kā tu uz Rīgu aizbrauksi!» atceroties savus jaunības gadus, saka Jānis Spalvēns. Turpretī Jaungulbenē gan kopmītnes, gan kopgalds par brīvu, arī ceļš līdz jaunajām mājām Zaļeniekos ar padomju laiku degvielas cenām bija lēts.
Pēc arodskolas sākās darba gaitas padomju saimniecībā «Jēkabnieki», un tad obligātais dienests padomju armijā. «Kad augām, māte pukojās, ka palīdzības no valsts bērnu audzināšanā nav nekādas, bet, kad vajadzēs armijai, tad paņems visus trīs dēlus,» atceras Jānis Spalvēns. Taču karavīra gaitas viņam palikušas labā atmiņā – dienējis gaisa desantniekos Aizkaukāzā, sešpadsmit latviešu puiši bijuši kopā, pildot mācību uzdevumus, lēcis ar izpletni, kļuvis drošāks, apņēmīgāks, rūdītāks. «Sviedri gan lija daudz – formas tērps ātri juka ārā,» stāsta skolotājs.
Pēc laimīgi pārvarētās Karību krīzes ASV un PSRS sāka samazināt karaspēku, tādēļ Jānis no armijas tika mājās agrāk nekā iepriekš iesauktie – pēc divarpus gadiem.
Atgriežoties Zaļeniekos, viņš satika savu mīlestību Ilzi. 1970. gadā abi apprecējās, ģimenē izaudzināti dēls un meita, aug arī divi mazbērni. Ilze Zaļenieku Komerciālajā un amatniecības skolā strādā par lietvedi jau četrdesmit gadu.
Pēc karadienesta un tehniķu elektriķu kursu pabeigšanas Jāni paaugstināja amatā. Viņš desmit gadu Zaļenieku kopsaimniecībā veica inženiera elektriķa pienākumus. Tajā laikā Zaļeniekos krietni vairāk bijusi attīstīta lopkopība, kas deva arī vairāk darba vietu, atceras Jānis Spalvēns.
Priekšniecība ievēroja Jāņa atbildības izjūtu, spēju vadīt citus. 1980. gadā viņu ievēlēja par Zaļenieku ciema padomes priekšsēdētāju. Šajā amatā piedzīvots deviņdesmito gadu sākuma lielo pārmaiņu laiks ar zemes reformu, privatizāciju, barikādēm. «1994. gadā nolēmu, ka jāatgriežas savā profesijā. Citādi varēja zaudēt elektriķa kvalifikāciju,» atceras Jānis. Viņam bijusi arī doma sākt veidot savu zemnieku saimniecību. Taču tad sapratis, ka Zaļeniekos vairs nav kur izvērsties, starts ir nokavēts.
2004. gadā viņš sāka strādāt par elektriķi Zaļenieku arodvidusskolā. Direktore Lilita Leoho tūlīt piedāvājusi pārņemt audzēkņu praktisko apmācību. Taču Jānis nepiekritis. «Man bija bail, vai spēšu. Taču klusībā sāku vērot pedagoģisko procesu – kāds modelis audzināšanā ir piemērotāks, cik stingra vajadzīga disciplīna, lai rezultāts būtu labs,» stāsta skolotājs. Šis «klusā vērotāja» laiks viņam ilga piecus gadus. Pēkšņi 2009. gada novembra vakarā apstājās sirds Zaļenieku arodvidusskolas profesionālās izglītības skolotājam, un Jānis nolēma pamēģināt viņu aizvietot.
«Neko savā dzīvē neesmu panācis ar dusmām un lamāšanos. Tad efekts ir tieši pretējs. Vajadzīga savstarpēja saprašanās. Labi, neiznāk ar pirmo reizi, varam atkārtot vēl un vēl,» Jānis Spalvēns atklāj savu skolotāja stilu un piebilst, ka vienkārši tas nav, jo šodien daudz ir tādu, kas mācīties negrib. Vienam otram no audzēkņiem palīdzot saņemties ES stipendija, kuras apmērs ir tieši atkarīgs no sekmēm un mācību apmeklētības. Centīgākie «elektriķi» saņem piecdesmit eiro mēnesī, īpaši atbalstītajiem augkopjiem tā ir vēl lielāka. «Dzīve tomēr iet uz augšu, un izglītība jauniešiem dzīvē noteikti noderēs. Prasības kļūs arvien stingrākas. Zolitūdes traģēdija liek saprast to, ka būvlaukumos bez atbilstošas izglītības nav ko darīt,» spriež Jānis Spalvēns.
Uz jautājumu, cik ilgi plāno strādāt par skolotāju, viņš atbild: «Domāju, ka līdz gadiem septiņdesmit.» ◆ Krista Kristiāna-Ozola, uzņēmuma «Dobeles dzirnavnieks» elektriķe◆ Šķibes pamatskolā man labi gāja matemātika, un es gribēju tālāk mācīties par grāmatvedi. Taču divas nedēļas pirms mācību gada sākuma man no arodvidusskolas piezvanīja, ka grāmatvežu grupu nav izdevies nokomplektēt, un tā vietā piedāvāja mācīties par automehāniķi vai elektriķi. Atbildi vajadzēja dot nākamajā dienā. Brīdi padomājusi, piekritu mācīties par elektriķi. Tā es satiku skolotāju Jāni Spalvēnu. Viņš man kļuva kā otrs vectēvs. Viņam vienmēr ir laiks ar audzēkņiem aprunāties, izskaidrot mācību vielu.
Reiz ar skolotāju devos uz elektriķu konkursu Rīgā. Tur man kā vienīgajai meitenei kopā ar padsmit puišiem bija jākārto teorijas tests. Kamēr to pildīju, vairākkārt klasē ienāca konkursa vadītājs un jautāja, vai visu saprotu. Vēlāk izrādījās, ka skolotājs bija lūdzis konkursa vadītāju pievērst man uzmanību, jo bija uztraucies, vai puiši mani neapceļ. Dažreiz skolotājam palīdzēju šo to apgūt datorā. Es laikam biju vienīgā, kam viņš uzticēja savas paroles. Taču viņam uzticēties varēja visi audzēkņi. Grūti atcerēties visus atgadījumus, to ir tik daudz. Katra diena bija kā jauns piedzīvojums. Atceros, kad man bija dzimšanas diena – taisījos iet uz kopmītnēm, un skolotājs iesauca mani kabinetā un uzdāvināja lielu konfekšu kasti. Tas bija tik patīkami, tāds prieks! Ne jau par tām konfektēm, bet par to, ka skolotājs mani atcerējās un teica novēlējumu, kas nāca no sirds. Pat pēc skolas pabeigšanas cenšos piezvanīt skolotājam un apjautāties, kā viņam sokas. Katra diena bija smieklu un prieka pilna. Es nekad nebiju vēl satikusi tādu cilvēku, kas bija gatavs atdot tik daudz, lai otrs justos labi.
Izlaiduma dienā man svinīgajā daļā vajadzēja teikt skolotājam pateicības vārdus. Bija grūti, jo skumji bija atvadīties. Ar asarām acīs pateicos par visu, viņš ir pelnījis cieņu. Es tik ļoti gribu piepildīt šo sapni, lai skolotājs tiek nominēts «Latvijas lepnumam», jo sen jau skolotājam teicu, ka pieteikšu viņu, un beidzot to izdarīju. Mūžam Jānis Spalvēns būs mans lepnums.
