Brāzmainie rudens vēji ir gandrīz padarījuši savu – tikai retā zarā vēl aizķērusies kāda lapa un nav ļāvusies tikt norauta, lai pazustu zem zābaku zolēm. Viņa noteikti domā. Viņai vienmēr ir par ko domāt. Līdz šim viņa ir dzīvojusi kā parasti, bijusi viena no tūkstošiem tepat blakus, bet tagad pamanīta. Palikt un nosalt vai riskēt un lidot?
Ja galvā ir lietu mežs un gribas visu sašķirot pa kaudzītēm – lietaskokus vienā, bet skaidas otrā –, jāiet domāt. Vislabāk uz mežu vai pie upes. Atspiesties pret koku, aizverot acis, sajust tā asinsriti, ļaut vējam izskriet sev cauri. Latvietim dabu sajust ir viegli.
Tepat kaimiņos ir tāda pilsēta Viļņa. Tik tuva un reizē arī atšķirīga. Pilsēta, par kuru dzejnieka vārdiem var teikt – pilsētā ienācis mežs. Uz palikšanu. Smakas, trokšņi un putekļi aizbēguši un salīduši stūros kādu gabaliņu tālāk. Cirvi gaisā nepakārsi. Tas lai paliek šķūnī un gaida, kad būs jācērt.
Domāšanai pateicīga un neparasta vieta ir Bekeša kalns turpat pilsētas centrā. Pacietīgi liekot soli pie soļa, tiekot augšā, aizraujas elpa. Visa pilsēta pie kājām. Netraucēti ļauj skatam klīst pāri vecpilsētas jumtiem, pāri baznīcu torņiem un koku galotnēm līdz vietai, kur satiekas debesis ar zemi.
Var vērot cilvēkus viņu ikdienas gaitās. Cilvēkus vērot vispār ir aizraujoši. Un tad prātā nāk lasītais par 17. gadsimta pilsētu. Vai tie, kas tur aizskrēja, nebija Kazimiers un Uršule? Dzīves gudrais dvīņu tēvs Jons Motiejus, kurš izlasījis simtiem grāmatu, turpina pierakstīt notikumus ģimenes grāmatā «Silva rerum». Lai lietas nepazūd.
Šodienas studenti domā sienās, kur pirms četriem gadu simtiem to darīja viņu vienaudži. Ir kāds pavediens, kurš stiepjas cauri gadsimtiem un savieno abas pasaules. Cilvēciskais. Esošās un aizgājušās lietas. Mežs.
Vienā mirklī viss lejā apklust. Šķiet, ka pilsētu pārņēmis mēris un dzīvi palikušie sabēguši mežā. Bet nē – nemanot vējš atnes cilvēku balsis un auto sirdspukstus, kas pazūd kokos. Pilsēta ir dzīva.
Uzpūš ziemelis, lapa nopurinās un nodomā – kas būs, būs, lidošu. Dzīvē viss notiek uz labu. Lapa ieliec kāju celī, atsperas un rotaļīgi aizvirpuļo pelēkajās debesīs. Un kļūst par vienu lietu daudzu lietu mežā. Prom ir. Liekas, kļuvis mierīgāk, domas ir vietā. Viņai no augšas jau viss labāk redzams. ◆
