Šīs nedēļas notikums numur viens Eiropā, protams, ir pagaidām vēl aizvien nezināmā zemūdens objekta intensīvie meklējumi pie Zviedrijas krastiem. Pasaules mediju ziņu virsraksti virmo par Zviedrijas jūras spēku intensīvo operāciju savā Baltijas jūras teritorijā, meklējot kādu – oficiālajā diplomātiskajā valodā runājot – iespējamu svešas valsts zemūdens kuģi, kurš pamanīts Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos, taču pēc tam nozudis no radaru redzesloka. Lai gan skaļi neviens politiķis vārdā šo svešo valsti nenosauc, prātā ir tikai viens iespējamais «vaininieks». Lai gan šīs valsts oficiālās amatpersonas diezgan strikti pateikušas – neviens kuģis nav pazaudējies, īsti ticamības sajūtas gan nav, sevišķi atceroties, ka pēdējā laikā ar apskaužamu regularitāti Krievijas regulārās armijas karavīri kaujas mācību laikā «apmaldījās» un «nejauši» nokļuva Ukrainas teritorijā.
Agri vai vēlu nezināmais peldošais objekts tiks atklāts un tiks noskaidrota arī tā piederības valsts. Diez vai nu tas ir NATO kuģis, kurš klusi noenkurojies kaut kur jūras dzelmē pie Zviedrijas krastiem.
Šajā kontekstā gribas saprast, cik gatava šodien ir Eiropa un arī visa demokrātiskā pasaule tam, ja Krievija turpinās rīkoties tā, kā to darījusi līdz šim Ukrainas teritorijā. Vai ES un NATO ir nopietni gatavi tam, ja Krievijas lidmašīnas un karakuģi vairs neaprobežosies ar vienkāršu pietuvošanos Baltijas valstu robežām, bet arī šeit sāks «nejauši iemaldīties»? Un kā ir ar mums pašiem? Cik nopietni mēs apsargājam valsts robežu austrumos? It sevišķi ņemot vērā milzīgo kontrabandas tabakas un alkohola apjomu pār šo robežu. Cik varam būt droši, ka kādu rītu nepamodīsimies un nekonstatēsim, ka zaļi cilvēciņi zaļās mašīnās vizinās pa mūsu Latgales ceļiem? Mēs ļoti uztraucamies, vai mums palīgā steigsies NATO, bet vispirms vajadzētu atbildēt uz jautājumu – vai paši esam gatavi atsist jebkurus zaļos, kamēr gaidām NATO palīdzību? ◆
