Studējot Mežsaimniecības fakultātes trešajā kursā, mums sāka lasīt varen interesantu disciplīnu – meža putnu un zīdītājdzīvnieku bioloģiju. Lekcijās uzzinājām, ka lapsu zinātniskā valodā sauc Vulpes vulpes, vilku – Canis lupus un tā tālāk. Laboratorijas darbos mēs šķērdām un ķidājām baložus un kovārņus, un mūsu rokās tie pakāpeniski pārvērtās izbāzeņos. Taču kronis visam bija mūsu audzināšana par medniekiem.
Kas tad ir mednieks? Vai dzīvnieku slepkavotājs? Varbūt mums no alu cilvēku ēras saglabājies ģimenes apgādāšanas instinkts? Taču jautājums laikam ir daudz sarežģītāks.
«Kad esmu nošāvis stirnāzi, es noņemu cepuri un viņam paklanos,» daudzus gadus vēlāk man stāstīja Aizupes Meža tehnikuma direktors. «Bet jūs taču pats viņu nogalējāt,» es iebildu. «Nu jā, tāda ir mednieku ētika,» direktors noplātīja rokas.
Taču mednieku ētiku šoreiz apcerēt nevēlos. Gribu tikai uzsvērt, ka kļūt par mednieku bija ikviena fakultātes studenta sapnis. Kad bijām noklausījušies un apguvuši medniecības teoriju, kādā vēlā rudens sestdienā šī priekšmeta pasniedzējs noorganizēja mācību medības visam kursam. Piedalījās, protams, arī fakultātes pārējie mācību spēki – dzīves vētrās rūdītie mednieki.
Agrā rīta stundā mūs aizveda uz Jelgavas mežniecības mežiem. Priekšpusdienu vajadzēja aizvadīt dzinēju statusā. Brašajā ierindā nostādīti, mēs, taures signālam atskanot, sākām nebalsī brēkt, dauzīt pa koku stumbriem un visvisādi ālēties, ka pat ziemas miegā aizmigušiem dzīvniekiem vajadzēja trūkties augšā un rindoties mednieku stobru priekšā. Nedaudzie sadzirdamie šāvieni mūs satracināja vēl vairāk, nu mūsu spiedzieniem un vāvuļošanai nebija gala.
Tā pienāca pusdienlaiks. Dažu mednieka cepuri jau rotāja skujots zars – atzinība par veiksmīgu šāvienu, citiem šie prieki bija vēl tikai gaidāmi. Mednieki steigšus cilāja līdzpaņemtos kafijas termosus un čaukstināja sviestmaižu papīrus, bet mēs, studenti, stājāmies pie ugunslīnijas, jo, proti, tagad jau daļai mūsējo uzticēs bises.
Pēc vietu izlozes man nākamajā krastā nācās stāvēt veca izcirtuma malā. Diena bija skaista: spīdēja saulīte, lēns vējiņš kustināja garās, nodzeltējušās smilgas un netālajos krūmos, skaļi čivinādamas, rosījās zīlītes. Taču man vērot šīs rudenīgās dabas norises nebija laika – bija pagājis jau labs brīdis, kopš tālumā varēja dzirdēt dzinēju radītos trokšņus, un es, līdz pēdējai iespējai sasprindzis, gaidīju savu pirmo medījumu. Tur jau viņš arī nāca! Nelielajā nokalnītē starp smilgām ieraudzīju brūnpelēku muguru. Zaķis!
Intensīvi «paņēmu priekšā», kā man tas teorijā bija mācīts, savietoju bises graudu ar skrejošā dzīvnieka kontūrām un nospiedu gaili. Šāviens atskanēja kā varenas pātagas plīkšķis, un mans zaķis palika uz vietas. Ak, tā neizsakāmā laime! Iztēlē jau saskatīju cepeti uz mūsu kopmītnes istabiņas galda un ap to mūsu kaimiņienes – Pārtikas tehnoloģijas fakultātes meitenes.
Šajā krastā vairāk šāvienu neatskanēja. Parādoties dzinējiem, es, krūtis izriezis, teciņus vien devos pie sava pirmā zaķa, taču tā vietā ieraudzīju… stirnu! Te nu jāpiebilst, ka stirnām šajā sestdienā jau bija iestājies saudzēšanas laiks – tās vairs nedrīkstēja medīt. To, protams, zināju arī es, tikai mans mednieka rūdījums bija pārāk mazs, lai gaišajās smilgās un viļņotajā reljefā atšķirtu vienu dzīvnieku no otra.
Pienākušajam pasniedzējam, manu medījumu ieraugot, seja izstiepās tik gara, it kā viņš būtu iedzēris saskābušu alu.
«Ko jūs, student, esat izdarījis? Stirnu atšaušanas atļauju taču mums nav,» viņš sašutis burkšķēja un aizgāja apspriesties ar pārējiem fakultātes medniekiem.
«Medības nāksies pārtraukt,» pasniedzējs pēc brīža mums paziņoja. «Stirnu mēs savāksim, brauksim uz mežniecību un mēģināsim šo pārkāpumu kaut kā nokārtot, varbūt sods nebūs jāmaksā. Taču doma par uzņemšanu medniekos Pēterim pagaidām būs jāatmet.»
Bēdīgs kā nopērts suns es vientulīgi devos uz kopmītni. Zaķa cepetis, ar ko būtu pacienājis istabiņas biedrus un kaimiņienes, palika tikai kā sapnis.
Vēlāk uzzināju, ka manis nošauto stirnu pasniedzēji bija brālīgi sadalījuši līdzīgās daļās. Vai, tiesājot stirnas cepeti, viņi ar atzinīgiem vārdiem bija pieminējuši arī mani – to nezinu vēl šodien. ◆
