ASV pilsoņu kara cēloņi bija lielās ekonomiskās, politiskās un idejiskās atšķirības un pretrunas starp ziemeļu un dienvidu štatiem.
ASV pilsoņu kara cēloņi bija lielās ekonomiskās, politiskās un idejiskās atšķirības un pretrunas starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Dienvidi bija ieinteresēti brīvās tirdzniecības politikā, jo pārdeva kokvilnu Eiropā un iepirka tur lētas rūpniecības preces. Turpretim ziemeļi, lai aizsargātu savu rūpniecību no Eiropas precēm, iestājās par stingru valsts muitas politiku. Valdības noteiktās augstās ievedmuitas dēļ dienvidu štati piedraudēja izstāties pat no ASV.
Dienvidi aizstāvēja plašu štatu autonomiju un tiesības brīvi noteikt savu politiku un rīcību, savukārt ziemeļi iestājās par vienotu valsts politiku un centralizētu valdību. Līdz XIX gs. vidum izdevās izvairīties no atklāta konflikta, jo dienvidu un ziemeļu štatu pārstāvniecība Kongresā bija līdzsvarā. Stāvoklis mainījās, kad ziemeļos strauji palielinājās ieceļotāju skaits. Tika risināts arī jautājums par jauno rietumu štatu turpmāko attīstību: vai tie papildinās vergturu, vai brīvo štatu skaitu. 1854. gadā jau norisa pirmās bruņotās sadursmes Kanzasā starp ziemeļniekiem un dienvidniekiem. Verdzība šajā štatā tika aizliegta.
1859. gadā Virdžīnijā – vienā no vergturu centrālajiem štatiem – notika Džona Brauna vadītā balto un tumšādaino bruņotā sacelšanās pret verdzību.
Verdzības pretinieki un valsts industriālās attīstības aizstāvji apvienojās Republikāniskajā
partijā, kurā ar laiku izveidojās arī radikālais spārns – abolicionisti –, kas prasīja tūlītēju verdzības atcelšanu ASV.
Republikāniskā partija izvirzīja mērķi ierobežot dienvidu štatu lielo politisko varu, aizkavēt verdzības tālāku izplatību uz rietumiem, nodrošināt to industriālu attīstību un saglabāt augstas ievedmuitas ārzemju precēm.
Ziemeļu un dienvidu štatu iedzīvotājus šķīra ne tikai dažādi ekonomiskie un politiskie uzskati, bet arī intelektuālās attīstības līmenis, izpratne par vērtībām. Ziemeļos šajā laikā bija ievērojamākie ASV un kultūras un izglītības centri.
Izlīgums nebija iespējams. Bija tikai divi ceļi: valsts sadalīšanās vai pilsoņu karš. 1860. gadā prezidenta vēlēšanās pirmo reizi uzvarēja Republikāniskās partijas kandidāts Abrahams Linkolns. Dienvidu štati cits pēc cita sāka izstāties no savienības un izveidoja savu štatu apvienību konfederāciju; ievēlēja savu valdību un prezidentu. 1861. gadā sākās pilsoņu karš, kas prasīja 600 000 dzīvību.
Kaut arī pretī 11 konfederātu štatiem ar 9 miljoniem iedzīvotāju (no tiem 5 milj. balto) nostājās 23 savienības štati ar 22 miljoniem iedzīvotāju, kara sākumā ziemeļnieki cieta lielus zaudējumus. Dienvidu štatos bija daudz prasmīgāki karavadoņi, no kuriem ievērojamākais bija Roberts Lī, un sākotnēji kopā ar saimniekiem karoja liela daļa nēģeru.
Ziemeļniekiem bija pārsvars kara tehnikā un materiālajos resursos. Bet dienvidnieki bija kareivīgāki un karu uzskatīja par savas brīvības un privātīpašuma tiesību aizsardzību.
Redzot ziemeļnieku lielās neveiksmes frontēs, prezidents A.Linkolns izdarīja politiski taktisku gājienu, kas tūdaļ noteica kara iznākumu. 1863. gadā viņš parakstīja «Proklamāciju par atbrīvošanu», kurā visi vergi tika pasludināti par brīviem cilvēkiem. Tas paralizēja dienvidu štatu saimniecību un arī armiju, jo nebija cilvēku, kas apstrādā plantācijas karaspēka aizmugurē, un arī nēģeri no konfederācijas armijas sāka pāriet ziemeļnieku pusē.
1865. gadā ASV konstitūcijā izdarītais 13. labojums atcēla verdzību visā valsts teritorijā. Ziemeļnieku armija bija izaugusi gan skaitliski, gan arī apguvusi kara mākslu. Ziemeļnieku ģenerālis Jūliuss Simpsons Grānts savus karavīrus prasmīgi veda pretī uzvarai: jau aprīlī konfederātu štati kapitulēja un atzina ASV valsts vienotību.
Karš bija beidzies, dienvidu saimniecība pilnīgi sagrauta. Tomēr saskaņa starp štatiem neradās vienā dienā. 1865. gadā tika nogalināts prezidents A.Linkolns, un vēl pagāja desmit gadu, kamēr pretrunas tika izlīdzinātas un dienvidu štati ieguva pienācīgu vietu ASV politiskajā un saimnieciskajā dzīvē.
