«Kas to būtu domājis, ka notiks viss, lūk, tā…» par pārmaiņu brīnumiem dziedāja «Bet bet» un Zigfrīds Muktupāvels. Deviņdesmitajos gados patiesi daudzas līdz rutīnai ierastas lietas, notikumi un, jā, arī cilvēku prāti mainījās pārsteidzošā tempā. 1993. gadā atnācu strādāt «Zemgales Avīzē» un, kas to būtu domājis, gadu vēlāk kopā ar jauniegūtajiem kolēģiem jau bijām «Zemgales Ziņās».
Ar vēlmi pēc savstarpējas uzticēšanās, kopīgiem mērķiem, līdzīgu izpratni par rajona avīzes uzdevumiem un atbildību lasītāju priekšā, no šodienas skatpunkta, šķiet, arī visai idealizētu priekšstatu par jaundibināta preses izdevuma pastāvēšanas un attīstības ekonomiskajiem priekšnoteikumiem – tādi mēs veidojām sava lolojuma pirmos numurus.
Entuziasma pilni un, protams, kas pats galvenais, – daudzu jo daudzu jelgavnieku atbalstīti. Starta kapitāla aizdevēji atradās pilsētas domē (pēc ieceres – līdz tā atdošanai bijām reģistrējušies par pašvaldības uzņēmumu). Kamēr iegādājām pašu datorus, salikuma iespējas neliedza vairākas atsaucīgas iestādes, maketēšanu datortehnikas salonā «Var» atvēlēja Nauris Karelis, pirmās mēbeles no «Dialoga» iedāvināja Aivars Zizlāns.
Pamazām apstākļi uzlabojās un darbs iegāja sliedēs, taču algas varējām nopelnīt minimālas – bija jāatmaksā aizdevums, katru «kapeiku» tolaik skaitīja arī liela daļa abonentu un reklāmdevēju. Savu tiesu ietekmēja arī sāncensība, jo pirmos gadus līdztekus vēl iznāca «Zemgales Avīze». Dažs, neņemdams vērā mūsu lielāko tirāžu, sludinājumam izvēlējās tikai konkurentu izdevumu, viens otrs no uzticīgākajiem abonentiem puspajokam īgņojās: nu, kāpēc jūs tā izdarījāt, tagad man divas avīzes jāpasūta…
Lai nu kā, kopīgiem spēkiem sagaidījām kredīta beigu dienu līdz ar iespēju izdevumu privatizēt. Nobalsojusi «par», dome gan lēma ne tā, kā lielākajā daļā citu līdzīgu gadījumu, – procesā neļāva izmantot privatizācijas sertifikātus, aizņēmuma laikā pašu sarūpētais bija jāizpērk par naudu. 1997. gadā attīstības labā izšķīrāmies par pievienošanos «Dienas» koncernam. Tāda, varbūt arī ne gluži precīza, šodien prātā nāk avīzes tapšanas hronoloģija.
Kopā ar «Zemgales Ziņām» ir piedzīvoti gan finansiāli trūcīgie laiki, kad vakariņu ēdienkartē abiem ar kolliju viena un tā pati putra vai maizes šķēle, gan profesionāli bagātinošie ar vērtīgiem kursiem un semināriem tepat Jelgavā vai Rīgā, pieredzes gūšanas iespējām Māstrihtā, Briselē, Stokholmā vai Bernē. Bet tās īstākās atmiņas glabājas kopā ar kolēģiem, aprakstu varoņiem, notikumu personāžiem un mūsu izdevuma lasītājiem izdzīvotajās emocijās, par kurām esmu pateicīga visiem tiem interesantajiem, draudzīgajiem un atsaucīgajiem cilvēkiem, kas sastapti Jelgavā un Ozolniekos, Cenās un Tetelē, Salgalē un Svētē, Elejā un Glūdā, Jaunsvirlaukā un Kalnciemā, Lielplatonē un Platonē, Līvbērzē un Sesavā, Valgundē un Vilcē, Vircavā, Zaļeniekos un visur citur, kur vedušas manas žurnālistes gaitas.
