Pirms 20 gadiem iznāca pirmais «Ziņu» numurs, bet es toruden vēl tikai sāku mācīties 12. klasē un nemaz nenojautu, kādas kaislības notika Jelgavā. Vidusskolu pabeidzu diezgan labi, bet prātā 1995. gada pavasarī ienākusī ambīcija studēt juristos izplēnēja līdz ar palikšanu aiz sarkanās strīpas eksāmenu rezultātu tabulā. Laikam jau labi, ka tā!
Turpmākā dzīve ievirzījās žurnālistikas lauciņā, pirmos piecus darba gadus nostrādājot ziņu aģentūrā BNS (ko uzskatu par līdzvērtīgu žurnālistikas studijām augstskolā – jo tur izgāju skolu no iesācēja līdz redaktora postenim). Vēlāk strādāju dažādos žurnālos un avīzēs. Un pamazām mans ceļš veda uz Jelgavu. Viss notika likumsakarīgi, taču vienlaikus negaidīti.
Būt par ietekmīga reģionālā laikraksta redaktoru nav tik vienkārši, kā var šķist no malas. Jo šeit viss ir uz delnas. Šeit ir daudz spēcīgāka konkurence nekā centrālo avīžu tirgū. Valsts līmeņa ziņas lasītājs uzzina no televīzijas vai centrālajiem laikrakstiem, bet vietējās ir jāprot atrast, aprakstīt un pasniegt lasītājam interesanti. Taču galvenais – objektīvi, kritizējot jebkuru, kurš rīkojas nepareizi. Bet vienlaikus arī paslavējot, ja paveikts kas labs. Tā ir žurnālistikas galvenā nianse – spēt saglabāt objektivitāti jebkurā situācijā, nenoliekties neviena priekšā. Nu jau gandrīz pieci pie «Ziņu» stūres pavadītie mēneši man iemācījuši daudz vērtīga – apzināties nepieciešamību meklēt un atrast. Spēt saglabāt labas attiecības ar visiem un vienlaikus nebaidīties pateikt ko skarbu par tiem, kuri to pelnījuši. Mēs «Ziņās» katrs esam ar saviem plusiem un mīnusiem, bet es ļoti augstu novērtēju iespēju strādāt ar saviem kolēģiem «Ziņās», jo viņi visi ir personības.
Paldies jums, lasītāji, ka joprojām esat ar mums! Ka kritizējat, paslavējat un novērtējat to, ko cenšamies paveikt pēc labākās sirdsapziņas. ◆