Ķēves piens veselībai un skaistumam izmantots jau senatnē. Tas ir augstvērtīgs ārstniecisks dabas uzturlīdzeklis, kas pēc sastāva līdzinās mātes pienam.
Ķēves piens veselībai un skaistumam izmantots jau senatnē. Tas ir augstvērtīgs ārstniecisks dabas uzturlīdzeklis, kas pēc sastāva līdzinās mātes pienam. Ķēves piens satur daudz neaizvietojamo aminoskābju, kas palielina organisma pretestību slimībām un aizkavē novecošanos. Šis piens gadsimtiem ilgi lietots kā dziedniecisks līdzeklis plaušu tuberkulozes, gremošanas traucējumu, aknu, nieru un mazasinības slimniekiem. Labus rezultātus, to dzerot, gūst osteoporozes nomocītie un depresijas nomāktie, sportisti, kā arī stiprā dzimuma pārstāvji, kam ir problēmas ar specifiskām vīriešu organisma funkcijām. Ķēves piens ir dārgs dabas produkts, jo zirgs ir spēka dzīvnieks un piens no ķēvēm tiek iegūts tikai kā vērtīgs blakus produkts. Cilvēka organismā tas ātri sadalās un stiprina sirds muskulatūru, veicina hormonu ražošanu un uzlabo centrālās nervu sistēmas darbību. Mūsdienu cilvēki apzinās ekoloģiski tīru augu un dzīvnieku izcelsmes produktu nozīmi, un ķēves piens kā dabisks ārstniecības līdzeklis kļuvis sevišķi aktuāls.
Pēc unikālā dabas produkta – uz Gredzena zirgaudzētavu
Individuālais uzņēmums «Gredzena zirgaudzētava» ir pirmais un vienīgais Latvijā, kur ķēves tiek turētas piena iegūšanai. Latvijas šķirnes braucamā tipa ķēve ir ceturtā ražīgākā izslaukuma ziņā starp bijušās PSRS zirgiem. To apsteidz tikai Kirgīzijas, Krievu un Padomju šķirnes vezumnieki. Vienā izslaukumā no ķēves iegūst vidēji 2,5 litrus piena, bet, slaucot sešas reizes diennaktī, – no 12 līdz 15 litriem.
Produktīvās zirgkopības sākums
Vēl strādājot slavenajā Dobeles rajona kolhozā «Tērvete», tās priekšsēdētājam un zirgkopības nozares pamatlicējam Viesturam Gredzenam radās doma ražot ķēves pienu. Kāpēc? Sadarbojoties ar Krievijas pilsētas Rjazaņas zirgaudzētājiem, tērvetnieki secinājuši, ka tradicionālā zirgkopība pie mums ne vienmēr ir racionāla. Parēķiniet paši: no vienas ķēves gadā var iegūt vienu kumeļu un ap 2220 litru piena. Kumeļš patērē tikai 700 litru, pusotrs tūkstotis paliek neizmantots. Toties tagad individuālajā uzņēmumā «Gredzena zirgaudzētava», ieviešot kumeļmāšu slaukšanu, ķēves izmantošanas lietderības koeficients ir 90 procentu, bet atlikušos desmit var attiecināt uz kumeļu.
Savulaik «Tērvetē» ķēves tika slauktas ar rokām. Kolhoza laikos to baidījās ieviest masveidā, domāja, ka var ciest kumeļš, jo tam nepietiks piena. Bet tagad savā saimniecībā zirgaudzētājs pārliecinājies, ka kumeļu, papildus piebarojot ar spēkbarību, auzām, klijām un burkāniem, mammas slaukšana negatīvi neietekmē. Taču labi jābaro gan ķēve, gan kumeļš, tikai tad vairāk piena paliks tirgum.
Ķēves tiek slauktas ar «Rāmavas» speciālistu izgatavotu slaukšanas aparātu, līdzīgu kā govīm, tikai ar diviem stobriem. Jāievēro, ka kumeļmātes ir jūtīgākas par govīm: slaukšanas laikā stallī nedrīkst atrasties svešinieki, jo tad ķēves neatdos pienu. Uz tām nedrīkst kliegt un tās nevar sist.
Vasarā ķēves un kumeļi netiek laisti ganībās, viņi var spriņģot tikai stallim līdzās iekārtotajā aplokā, bet zaļbarība tiek pievesta klāt. Pats saimnieks to sauc par produktīvās zirgkopības sākumu.
Zirgu tirgus apstājies
– Pašlaik zirgu audzēšana neatmaksājas,– teic Viesturs Gredzens. – Neatmaksājas audzēt darba zirgu zemniekam un arī sportam vairs ne.
Gredzena zirgaudzētava liek sludinājumus avīzē un aicina zemniekus braukt un izvēlēties sešus līdz astoņus mēnešus vecus kumeļus, lai audzētu tos par darba zirgiem. Taču cik zemnieku var atļauties uzturēt zirgu? Un kādos darbos viņu nodarbināt, ja zemnieka sētā tagad goda vietā stāv «džoni dīri», «valmeti» un «belarusi»?
Tāpēc vajadzēs vien pāri palikušos kumeļus realizēt gaļā. Arī ālavas un traumētās ķēves netiks turētas, tās brāķēs, kā jau tas piena lopkopībā pieņemts. Pašlaik V.Grezenam ir 12 ķēvju, no kurām slaucamas – tikai piecas, pārējās septiņas gatavojas būt par mātēm: atnesīsies februārī un martā. Stallī vieta paredzēta 18 kumeļmātēm, bet, attīstot ražošanu, saimnieks plāno ierīkot vēl otru stalli, kurā ķēves turētu atnešanās laikā, pēc tam pārbaudītu un atkal aplecinātu. Tagadējais stallis paliktu tikai slaukšanai. Ķēvi var slaukt astoņus mēnešus, divus mēnešus tai jāatpūšas. Grūsnības periods ilgst 320 dienu jeb aptuveni 11 mēnešu. Ķēvi atsāk slaukt pusotru mēnesi pēc atnešanās.
Runājot par ķēvju slaukšanu, zirgaudzētavas īpašnieks saka: pagaidām viss liecinot, ka to darīt finansiāli atmaksājas.
Ķēves piens – visiem labs
Zirgs ir spēka dzīvnieks. Kumeļš pāris mēnešu laikā savu svaru dubulto, diennaktī pieņemoties vidēji par 1,5 kilogramiem: viņš zīž pienu vidēji 50 līdz 60 reižu 24 stundās.
Viesturs Gredzens iesaka lietot ķēves pienu arī cilvēkiem – mazās devās un bieži. Viņš pats vienā reizē izdzerot divas glāzes piena un esot ļoti pie tā pieradis, tāpēc spēcīgi izjūtot šā vērtīgā dzēriena trūkumu. Piens jālieto pirms ēšanas, jo tas veicina kuņģa darbību. Starp citu, tas mazina apetīti (vai nav lieliska iespēja «svara vērotājiem»?) Ķēves pienu nevar iedzert par daudz, bet, ja arī tā gadās, cilvēkam nerodas caureja kā pēc pārliekas govs piena lietošanas, pastiprinās vienīgi kuņģa darbība.
Vasarā zirgaudzētājs izmēģinājis eksperimentālu daudzumu ķēves piena «laist tautās» 0,25 litru pudelītēs, līdzi dodot reklāmas lapiņu ar produkta labo īpašību uzskaitījumu. Taču lielākoties pircēji pēc produkta nākot un braucot paši. Daudziem līdzi ir arī savi trauki. Ķēves piens gan nav no lētajiem: litrs maksā pusotru latu. Taču cena atbilst dzēriena vērtīgajām īpašībām. Tas palīdzējis kādam puisēnam no Ogres, kurš sirdzis ar garo klepu, esot labs arī vēža slimniekiem pēcoperācijas periodā, to varot dot arī pavisam maziem zīdainīšiem, kuru mātēm trūkst piena. Labi noderot arī veciem cilvēkiem un sportistiem, kā arī jebkuram veselam cilvēkam. Ķēves piens stiprina sirds muskulatūru un paildzina mūžu. Zirgaudzētāja klienti ir arī pazīstami Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēki un zinātnieki.
Ķēves piens piedāvāts arī riteņbraucējiem un svarcēlājiem. Taču ar sportistiem saimniekam nepavisam neesot gājis gludi: viens otrs pazīstams vīrs teicis, ka ķēves pienu nu gan mutē neņemšot. Viesturs Grezens tikai smej un teic, ka te esot vainojami cilvēku aizspriedumi. Piens un iegūts no ķēves!? Brrr! Viņai taču tesmenis un pupi melni!
No kā sastāv vērtīgais produkts?
Nogaršojot tikko slauktu ķēves pienu, varējām pārliecināties, ka tam nav ne vainas. Tas ir salds, nav trekns, un dzērienam nav pienam raksturīgās smaržas un garšas. tas ir viegls un atspirdzinošs dzēriens.
Ķēves pienā ir līdz septiņiem procentiem vīnogu cukura, 1,5 procenti tauku un tikpat olbaltumvielu. Gan govs, gan kazas piens ir trīs reizes treknāks. Arī kazas piens ir atzīts par vērtīgu, bet ir taču atšķirība turēt kazu vai ķēvi. Ar to arī izskaidrojama produkta augstā cena. Gredzenam šajā gadījumā savs sakāmais: tauki cilvēkam esot jāuzņem ar gaļu un speķi, nevis pienu.
Ķēves pienā pavisam atrodami 40 bioloģiski komponenti: vitamīni, minerālvielas, mikroelementi, fermenti, aminoskābes (triptofāns, lizīns, metionīns). Aminoskābes veicina organisma pretestību slimībām.
Piens satur augsti piesātinātās taukskābes. No arhidonskābes veidojas prostaglandīns, kas iedarbojas uz sirds muskulatūru, kuņģa un zarnu gļotādu, ietekmē hormonu ražošanu un centrālo nervu sistēmu. Ķēves piens sekmē vielmaiņu, stimulē kuņģa un zarnu trakta darbību, uzlabo gremošanas procesus un atjauno zarnu mikrofloru, saudzējoši un atjaunojoši iedarbojas arī uz aknām. Pateicoties asinsriti veicinošajai un reģenerējošai iedarbībai, ķēves piena lietošana palīdz cilvēkam būt vitālam, tikt galā ar stresu un uzlabo pašsajūtu.
Tā kā ķēves piens sastāv no sīkām tauku lodītēm, no tā nevar izgatavot ne krējumu, ne sviestu. Tas neskābst. Toties zirgaudzētājam padomā cits produkts – kumiss.
Ceļā uz Latvijas kumisu
Kas ir kumiss? Vienkāršiem vārdiem runājot, raudzēts ķēves piens.
Kazahijā tas tiek gatavots zirga ādā. Kumisu ražo arī Krievijā. Tur tā gatavošanas tehnoloģija īsumā ir šāda: ķēves pienam pievieno ieraugu un vienu stundu tur atklātā traukā. Tad to sit ar airim līdzīgu priekšmetu. Pavisam kumisam jāsaņem ap diviem tūkstošiem sitienu. Pēc divām stundām sāk parādīties sīkas tauku lodītes. Tas ir gatavs tad, kad sāk viegli dzirkstīt.
– Ja jau kazahi un krievi var gatavot kumisu, kāpēc gan lai latvieši to nevarētu? – spriež V. Gredzens.
Sadarbībā ar LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāti docentes Lilitas Ozolas vadībā studente Laura Adamoviča savā bakalaura darbā izstrādā Latvijas kumisa receptūru. Tā raudzēšanai tiks izmantots rietumvalstīs ražots ieraugs. Docente L.Ozola apgalvo, ka šis kumiss atšķirsies no mums līdz šim pazīstamā Vidusāzijā ražotā produkta, kura izgatavošanā izmantotas citas tīrkultūras un darīšanas tradīcijas nodotas no paaudzes paaudzei.
Viesturs Gredzens stāsta, ka kumisa raudzēšanā var izmantot arī alus un vīna ieraugu. L.Ozola to neapstiprina, bet arī nenoliedz, jo tas vēl esot jāpārbauda. Zirgaudzētavas īpašnieks kumisu iedala trīs veidos: vājais (alkohola saturs – 1,5 procenti), stiprais (alkohola saturs – 3 procenti) un parastais. Tā kā bērniem šādu kumisu nebūtu ieteicams lietot, zirgaudzētājs iecerējis kopīgi ar pazīstamo kādreizējā Saldus rajona kolhoza «Druva» priekšsēdētāju Jāni Rubuli, kas tagad pievērsies biškopībai, radīt kumisu bērniem ar medu vai ziedputekšņiem. Jaunais produkts varētu maksāt divus latus litrā, un augstās cenas dēļ tā iespējamās realizācijas vietas būtu Saeimas nams un dārgi restorāni.
Ārstēs tuberkulozes slimniekus
Tomēr ķēves piens nekļūs par ekskluzīvu, tikai bagātajiem pieejamu produktu. Šonedēļ to sāks izmantot tuberkulozes slimnieku ārstēšanā Lielbērzes sanatorijā.
V.Gredzenu nopietni satrauc pašreizējā situācija Latvijā. Padomju laikos tuberkuloze tika aktīvi apkarota un jau bija pieskaitāma gandrīz izzudušajām slimībām. Tagad iedzīvotāji ar šo kaiti sirgst septiņreiz vairāk. Tuberkulozes izplatība var kļūt par traucēkli tūrisma attīstībai Latvijā.
– Krievija, kur arī ir liela tuberkulozes izplatība, sen jau būtu izmirusi, ja tur nepraktizētu šādu ārstniecības veidu: līdzās tuberkulozes sanatorijai atrodas kumisa ferma. Taču svaigs ķēves piens ir labāks par kumisu, – uzskata zirgaudzētājs.
Tāpēc pusgada garumā risinājās sarunas ar Lielbērzes sanatorijas un Latvijas vadošajiem speciālistiem par ķēves piena lietošanu tuberkulozes ārstēšanā. Izrādās, ka velosipēds nebija jāizgudro no jauna. Šā produkta izmantošanu ārstniecībā jau izpētījuši Maskavas zinātnieki, tāpēc arī mūsu mediķiem V.Gredzens ieteicis konsultēties ar kaimiņvalsts pētniekiem. Pēc pārbaudēm un saskaņošanas visaugstākajos līmeņos piena vērtība iekļauta gultasvietas cenā un ārstēšana var sākties.
Lielbērzes sanatorijā vienkopus tika sapulcināti slimnieki, kas ārstējušies gadiem ilgi un zāles uz viņiem vairs neiedarbojas. Ar ķēves pienu tagad tur tiks ārstēti 130 cilvēku.
Ja ārstēšanas kursam būs labi panākumi, tas tiks ieviests arī bērnu tuberkulozes slimnīcā Ropažos un, iespējams, arī citur Latvijā.
Viesturs Gredzens uzskata, ka no ārstēšanas rezultātiem atkarīga viņa biznesa turpmākā attīstība, bet suns jau esot pārkāpts, palikusi tikai aste. Uzņēmējs cer, ka jauno produktu izdosies sekmīgi ieviest Latvijā.
