Valentīna Mankus Raiņa ielas 10. mājas pilnvarnieka pienākumus uzņēmās 75 gadu vecumā
Ik rītu kā kapteinis, vērīgi uzlūkojot savu kuģi, apgaitā ap 44 dzīvokļu namu Raiņa ielā 10 dodas pensionētā Jelgavas 2. vidusskolas (tagad Valsts ģimnāzijas) mācību pārzine Valentīna Mankus. Pēc dažām dienām apritēs gads, kā viņa nolika mājas vecākās pilnvaras. Taču, astoņus gadus šos pienākumus pildot, ierastais rīta solis paliek nemainīgs.
Glābiņš – pamatīgs remonts
«Es gribu dzīvot skaistā vidē,» saka V. Mankus, pamatojot to, kāpēc 2005. gadā, kad pašai bija jau 75 gadi, uzņēmās savas mājas pilnvarnieka pienākumus. Māja pirms tam bija diezgan nolaista – pagrabā ūdens, šķūnīši izlauzti, tumšs, kāpņu telpās dažā logā izsistā rūts aiztaisīta ar finieri, lāpīts šīfera jumts, kas sevišķi skarbi sevi parādīja 2011. gada sniegainajā ziemā, kad vairākiem noplūdušajiem piektā stāva dzīvokļiem nācās atslēgt elektrību.
Sekojot informācijai medijos, jau 2010. gada sākumā V.Mankus nonāca pie atziņas, ka māju var glābt, vienīgi kapitāli renovējot. Par to ļoti iestājās arī būvuzņēmējs Jānis Aizsilnieks, kam Raiņa ielā 10 pieder trīs dzīvokļi, kur ir ierīkots birojs. Taču Eiropas Reģionālā attīstības fonda aktivitāte «Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi», kur dzīvokļu īpašnieki tika atbalstīti, sedzot apmēram pusi renovācijas izmaksu, prioritāri bija domāta dzelzsbetona lielpaneļu namiem. 1962. gadā būvētajai ķieģeļu «hruščovkai» Raiņa ielā 10 it kā vajadzēja pagaidīt. Taču reiz Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldē, kārtojot mājas apsaimniekošanas rēķinus, V.Mankus sastapa uzņēmuma vadītāju Juri Vidži. «Es viņam teicu: «Vai cik labi, ka jūs satiku! Vai mūsu mūra mājā tomēr var veikt renovāciju?» J.Vidžis par ierosmi bija ļoti priecīgs, jo daudzi dzīvokļu īpašnieki renovācijai vēl nespēja vienoties. Mēs tūlīt aizgājām pie tehniskā direktora Oļega Kukuta, un tā lieta sākās,» atceras V.Mankus.
Konstruktīvi un neatlaidīgi
2010. gada augustā mājas pilnvarnieci sameklējis toreizējais Zemgales Reģionālās enerģētikas aģentūras vadītājs Mārtiņš Prīsis. «Raiņa ielas 10. nama vecāko atceros kā ļoti mērķtiecīgu, konstruktīvu kundzi, kas daudzkārt nāca uz aģentūru. Viņai bija tāda kā savas misijas apziņa,» atceras M.Prīsis. Toreiz radusies iespēja par ES līdzekļiem veikt ēkas energoauditu, lai noteiktu, kas ir neatliekami jāveic siltināšanai. V.Mankus atceras, ka aģentūras vadītājs jautājis – vai varat vienas dienas laikā sagatavot iedzīvotāju vairākuma lēmumu, ka ēkai šāds audits būtu vajadzīgs? Mājas vecākajai izdevies norādītajā termiņā savākt parakstus ar «atliektiem galiem».
Dzīvosim bez jumta!
Tomēr, sākoties sarunām par naudu renovācijai, dzīvokļu īpašnieku domas dalījās. Parādījās opozīcija, kas stingri pretojās, jo uzskatīja, ka, ņemot kredītu, iedzīvotāji nespēs samaksāt un nokļūs banku varā. «Te ir pilsētas centrs, laba vieta. Mūs izliks no dzīvokļiem,» sacījuši opozicionāri. «Kāda kaimiņiene, kas dzīvo apakšstāvā, man atklāti teica, ka viņai griesti netek un, viņaspēc, jumts mājai nav vajadzīgs. Tad es cilvēkus pārliecināju, stāstot, ka mājai, kurai nav jumta, taču atslēgs apkuri. Augšstāvos nāks bezpajumtnieki, un nebūs labi arī apakšējo stāvu iemītniekiem. «Saprātīgo bija pietiekami daudz,» sirmgalve atceras 2011. gada janvārī pieņemto iedzīvotāju vairākuma lēmumu veikt renovāciju.
LIAA bremzē siltināšanu
Pagāja pusotru gadu ilgs dokumentu vētīšanas process Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā. «Vienubrīd pat likās, ka zaudēsim cerības, ka kaut kas beidzot kustēsies,» ar nepatiku par birokrātiskajiem šķēršļiem stāsta V.Mankus. Tomēr 2012. gada jūlijā beidzot renovācija sākās. To veica Jelgavas uzņēmums «Bonum», kas nolīdzis dažnedažādus celtniekus. Mājas pilnvarniece katru dienu tikusies ar darbu vadītāju un sevišķi izceļ jumiķu brigādi no Tukuma, kas strādājusi zibenīgi un nevainojamā kvalitātē. Nama renovācija, atjaunojot jumtu, siltinot sienas un pagrabu, tika pabeigta četros mēnešos.
Tajā pašā laikā līdzās mājai tika uzbūvēts «Hesburger». Par to arī daži dzīvokļu īpašnieki sākumā bijuši nemierā, sprieduši, ka pagalms smirdēs. Tomēr galu galā katoļu baznīcai pieskaņotā ēka nevienu netraucē un mājas apkārtni dara gaišāku.
Karš nav gaidāms
V.Mankus dzimusi un augusi Aglonas pagastā. Lai arī dzīves apstākļi pēc Otrā pasaules kara, kad trīs bērnu ģimene bija zaudējusi no tuberkulozes mirušo tēvu, bijuši ļoti trūcīgi, Valentīna Latvijas Universitātē pabeidza Vēstures un filozofijas fakultāti. Tad sekoja skolu inspektores darbs Jelgavā. No 1962. līdz 1999. gadam viņa strādāja Jelgavas 2. vidusskolā (Valsts ģimnāzijā) par mācību daļas vadītāju. Tur viņa satikusi daudz cienījamu kolēģu, kā arī skolēnu, kas vēlāk dzīvē daudz sasnieguši. «Skolā mācījās vairāk nekā 1700 audzēkņu, darba bija daudz,» atceras pedagoģe. Viņa uzsver, ka septiņdesmitajos gados, pateicoties stiprajiem matemātiķiem Jānim un Valijai Jeskēm, Jelgavas 2. vidusskolā tapa matemātikas novirziena klase, kas tolaik bija jaunums Latvijas mērogā. Viņa piemin arī uzņēmīgo direktoru Rolandu Kronbergu un citus pedagogus.
Vēstures jautājumi V.Mankus saista arī pensijas gados. Viņa aizrāvusies ar amerikāņu zinātnieka Džordža Frīdmena grāmatu par pasaules valstu un tautu likteņiem nākamajos simts gados. Viņa atzīst, ka grāmatā, kas iznāca 2012. gadā, diezgan precīzi prognozēti 2014. gada notikumi. Sirmgalve sliecas secināt, ka Baltijas valstīm varētu veidoties trauksmaina, tomēr kaut cik mierīga attīstība. Taču, domājot par savu māju, V.Mankus ir ideja izkopt apstādījumus zālienā Raiņa ielas pusē. ◆Valentīnas Mankus
šā mēneša maksājums
bankai par mājas renovāciju (divistabu dzīvokli)
Ikmēneša maksājums –
19,31 eiro no pamatsummas
Procentu maksājums –
9,18 eiro
Kopā – 28,49 eiro
Procentu summa katru mēnesi samazinās.
Kredīts ņemts uz 15 gadiem.
Prognozējamā maksa par apkuri šajā saulainajā oktobrī – trīs līdz pieci eiro par visu dzīvokli.Agita Sakse,
ekonomiste, tagadējā mājas pilnvarnieceJa kāds bijis perfekts savā vietā, tad viņa tāda ir. Tādam mājas vecākajam vajadzētu pieminekli uzcelt. Viss viņu interesē, visus viņa pazīst. Es pati Valentīnu Mankus vispirms iepazinu, mācoties Jelgavas 2. vidusskolā. Tur viņa bija stingra mācību pārzine, kas mani pārsteidza skolas garderobē, kad vēl pirms stundu beigām gribēju paņemt mēteli. Vēlāk mēs satikāmies jau kā kaimiņienes. Divus gadus es tielējos, līdz piekritu no viņas pārņemt mājas pilnvarnieces pienākumus. Ja neviens neuzņemas, tad kādam tas ir jādara. Problēmu šajā amatā pietiek. Taču, jūtot skolotājas atbalstu, ir vairāk spara darboties tālāk. Vēl gan daudzi ar savām problēmām vispirms iet pie Valentīnas Mankus, kas atšķirībā no manis parasti ir mājās.
