Lieli, mazi, pūkaini, pavisam gludi. Balti, melni, rudi. Dziļdomīgi, miegaini un neuzticīgi. Vienā lapā pat nesarakstīsi, kādi rejoši un ņaudoši skaistuļi atrodami dzīvnieku patversmēs. Viņu dzīves stāsti ir dažādi, taču visiem mūsu četrkājainajiem draugiem ir kas vienojošs – viņi meklē mājas.
Patversmju darbinieki stundām varētu stāstīt, kādi ceļi astaiņus atveduši pie citiem bēdubrāļiem. Kāds ir atrasts klaiņojam, kādu atveduši saimnieki, saprazdami, ka mazais piemīlīgais kamoliņš ir izaudzis liels un līdz ar to prasa arī vairāk vietas, lielāku uzmanību un rūpes. Ir vēl kādi – tie, kas bijuši blakus savējiem līdz pat pēdējam elpas vilcienam un varbūt pat ar smagu nopūtu viņus pavadījuši uz tosauli. Radinieki, ja paši nespēj vai negrib par viņiem parūpēties, tādos gadījumos nereti izvēlas no aizgājēju mīluļiem šķirties. Arī nupat kā LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Mazo dzīvnieku izolatorā nogādāti divi rējēji un divi minči, kam saimniekus atņēmusi nelaime. Atradīsim viņiem mājas, lai, pie plašuma un nedalītas mīlestības pieraduši, tie atkal varētu ierausties kādam klēpī!
Mājas suņiem šoruden meklēt sācis arī televīzijas raidījums. Ideja noteikti atbalstāma, ņemot vērā, cik pārpildītas šobrīd ir dzīvnieku patversmes mūsu pašu bezatbildības dēļ. Sevišķi prieks par suņuku, kurš raidījuma beigās tiek pie mīlošas ģimenes. Taču veids, kādā tas tiek darīts, nešķiet pieņemams. Vai tiešām suņuki katru reizi, kad iespējamie saimnieki gatavojas atstāt tikai pašus sirdij tuvākos un dzīvesveidam piemērotākos, jāpiesien pie koka? Skaidrs, ka visus piecus viena ģimene paturēt nevarēs, bet to taču varētu izdarīt arī kaut kā citādi. Ir tik smagi skatīties uz to vientuļo palicēju. Diez ko domā pats suns? Vai viņa sirsniņā atkal nepārtrūkst kāda pavisam trausla stīga, ko sauc par uzticēšanos cilvēkam? Nemaz nerunājot par lielajām asarām, kas katru reizi, kad no kāda jāšķiras, birst pār bērnu vaigiem. ◆
