Nekas, ka, pulksteņus grozot, pajūk diendienā iedzīvotā kārtība. Bez eirolaika standartiem gadalaiku maiņa neiestājas.
Nekas, ka, pulksteņus grozot, pajūk diendienā iedzīvotā kārtība. Bez eirolaika standartiem gadalaiku maiņa neiestājas. Piecietīsim, zinot, ka ne jau par dabas kārtību šeit runa. Bet kādu kārtību lai piesauc, ja tā pati no sevis grozās?
Mūždien jau kaut kur šauj, bet Armēnijā daži psihopāti ņem un pašaudās parlamentā. Bezmaz vairāk jābrīnās, kādēļ šāvējiem, pirms viņi padodas, pietika uz līdzenas vietas novākt piecus galvenos, nevis visu parlamentu un sevi piedevām. Dažam tagad arī Saeimas dzīvība mata galā karājas. Piemēram, deputāts Ādamsons plātās, ka viņam kolēģus ar stobriem patramdīt īpašu problēmu nebūtu.
Neba lojālais un pedofilu ķeršanas komisijā aizņemtais Ādamsons ies un šaus. Tik ļoti aizņemts viņš ir, ka pat pie tiesas apliecināt sevi par sociāldemokrātu bez čekas «stukača» biogrāfijas jau kuro reizi laika neiznāk. Ādamsonu tiesa, protams, ar varu pie sevis nevelk, bet citādi gan. Tikmēr drošticami autentiskais centrālkomitejas mohikānis par nopelniem tēvzemes labā aiz restēm sēdējis un tik labi uzvedies, ka, ātri ārā ticis, beidzot atradis kādu legālu partiju par sevis cienīgu esam. Ko nu «Saskaņas» Jurkāns tagad teiks? Frakcija jāglābj.
Tie, kuriem par galveno uzmeties Rubiks, sevi godā par sociālistiem. Kā zināms, četri tādi Saeimā par «cilvēktiesībām vienotā Latvijā» sēž, ar ko Rubika partijai iesākumā pietiek, lai gatavotos sociālistiskajai revolūcijai, kas pat marksisma pamatkursu neizgājušajiem gluži tumša bilde vis nebūs. Tikai šādas evolūcijas teorijas par piemēru ņemot, no paša pieredzētā komunisma atkritušais Rubiks būs tas pats, kas Darvinam pērtiķis. Jo kārtīgs boļševiks ar buržujiem taču varā nedalās, bet spļauj viņiem virsū.
Var jau ideoloģiskos pekstiņus neņemt par pilnu, bet svarīgi, ka Sociālistiskās partijas (SP) apšaubāmā lojalitāte tiks piesegta ar eiropeiskas partijas imidžu. Būs arī mums, kā daudzviet pasaulē, kreņķēties par ultraradikāļiem. SP mērķis esot bloķēt parlamentāro sistēmu, provocēt varas krīzi un paniku tautā, lai tiktu pie varas. Tad arī sāksies revolūcija.
Ja jau Rubiks ar saviem pastāstiem apgaismojis pārpadsmit naudas maisu, gan jau līdzskrējēji vairosies. Stāsta, ka dažs SP biedrs manīts arī «ļimonoviešu» perversajos rituālos. Par pēdējiem būtu gana dzirdēts, un jādomā, ka tamlīdzīgi huligāni ir gara radinieki Armēnijas parlamentāriešu slakteriem. Varbūt vismaz tagad dažam neskaudīs, ka mūsu prezidente brauc bruņumašīnā. Bet varbūt sievieti tomēr grūtāk nošaut?
Protams, nepatīk, bet demokrātijas vārdā jāsamierinās ar ekstrēmistiem, kurus likuma vara slepenpolicijas šefa Kamaldiņa personā atzīst par citādi domājošajiem, bet viņu akcijas esot viedokļa paušana. Tiesības citādi domāt tomēr katrs par sevi sargā un tieši tādēļ, ka, Kamaldiņa vārdiem runājot, labāka kārtība pasaulē nav izdomāta. Kur nu vēl pie mums. To, ka tiesiska valsts nebūs tuvu klāt pienākusi, nesen atgādināja eksministra Strujeviča un «Dienas» rupora Ozoliņa tiesāšanās. Ozoliņu, kurš vēl Krasta valdības vasarā Strujevičam pārmeta iedzīvošanās kāri «Ventspils naftas» privatizācijas sakarā, atzina par vainīgu varasvīra goda laupīšanā. Var strīdēties, kādos grēkos Strujevičs vainots un kādos vainojams, taču stulbākais, ka ne tiesā sūdzētājs, ne paši tiesātāji nelikās manām, ka virs ikviena no septiņiem Ozoliņa rakstiem, ar kuriem Strujevičam gods laupīts, melns uz balta bija nodrukāts «Komentārs». Tiesātājiem tomēr rādījās, ka lielās avīzes komentētājs raksta ziņas. Bet, lai prastu ziņu no komentāra un Ozoliņu no reportiera atšķirt, nudien pietiek kaut reizi avīzi rokā paturēt. Pat muļķim komentārs būs subjektīva viedokļa, bet ziņa – objektīvas informācijas izklāsts, un pie tiesas var saukt, tikai otrā drukas gabala pareizību apšaubot. Starp citu, pret pussimts «Dienā» publicētajām ziņām, uz kuru pamata komentāri tapuši, nevienam tiesā, cik var noprast, iebildumu nebija.
Tā kā lieta tikšot pārsūdzēta, novēlēsim Zemnieku savienības Strujevičam pēc godpilnas sakāves vēlētājiem iestāstīt, ka astoņu miljonu vērtā uzņēmuma privatizācijā par papīra vērtajiem, tādēļ Ventspils zutņu (pašu eksministru ieskaitot) piegrābtajiem vaučeriem Strujevičs ir tīrs kā no mātes miesām nācis. Bet zīmīgāks par absurdo tiesu ir fakts, ka sūdzētāji (jācer – ne tiesātāji) ir tie paši, kuri Ozoliņa šerpās komentēšanas laikā vienā rāvienā pārpirka vai visu lielo preses māju. Vairums tās iemītnieku turpmāk muti brūķēja gaužām monotonā stilā, bet «Diena», tavu nelaimi, no augstceltnes sen bija pazudusi.
Ja jau disidentu Latvijā neesot un nedrīkstot būt, arī populārās parunas, ka izņēmumi attaisno likumus, būs no gaisa grābtas. Tas nekas, ka vara tās vienlīdz plaši apcer un lieto praksē. Ar Ādamsonu auklējas tiesa, bet «Ceļa» Apini sodīšanai par ātru braukšanu neizdod Saeimas kolēģi. Tātad imunitāte tautstāvjiem iepotēta arī pret administratīvajiem grēkiem. Protams, Apinis nebūs spilgtākais izņēmums, jo pelēkajai varai ir tikai spilgti izņēmumi. Nule kā spoži izgāzusies grūti nākusī starptautiski slavenā blēža Laventa tiesāšana, jo tiesneši un piesēdētāji nevarot saskaņot viedokļus par tiesvedības kārtību. Kā nu tiesāsi, ja muļķība jāslavina. Bet ar apcerēm par mūslaiku kārtību nevienu nepārsteigsi, ja par to tiesā tiksi, arī jābrīnās nebūs. Interesanti tikai, kādēļ viedokļi pastāv pat psihopātiem? It kā visiem galvas vietā būtu ciparnīca, kuras saprašanu līdz ar pulksteņa rādītājiem var pārstellēt.
