Pie tam Vecsaules uzbrukumā viņš nekā neesot paspējis nolaupīt.
(Turpinājums. Sākums 16., 19., 20., 23., 26., 27., 28., 30. augusta, 5., 10., 11., 17., 18., 25.septembra, 1., 2., 9. 10., 16., 17. un 22. oktobra numurā.)
Pie tam Vecsaules uzbrukumā viņš nekā neesot paspējis nolaupīt, kaut gan Piebalgs apgalvojis, ka tur vajagot būt ap 100000 rubļu naudas. Šai uzbrukumā Piebalgs neesot piedalījies, bet par to norādījis Kaupenam istabu plānu un pa kuru logu vieglāki iekļūt.
Atzīdamies visos noziegumos, Kaupens pastāvīgi pūlas tos iztēlot tā, ka viņš vienmēr un visur spēlējis galveno lomu. Atstāstīdams pieckārtīgo slepkavību Vecsaulē, Kaupens lieto tādus izteicienus, ka tiesas priekšsēdētājs draud izvest viņu no zāles. Publikā viņa netaktiskās atbildes izsauca sašutumu un izbrīnu.
Sevišķi Kaupens pūlas izsmiet aizsargus, norādīdams viņu neveiklības tā meklēšanā.
Liecinieku nopratināšana norit stingrā kārtībā, un līdz vakaram jau apskatītas tās lietas, kur piedalījies Kaupens un viņa palīgi Piebalgs, Vālodze u.c. Kara tiesa vakarvakarā jau paspējusi nopratināt visus lieciniekus. Uz priekšsēdētāja un prokurora jautājumu, kas pavedinājis Kaupenu uz šādu noziedzīgu rīcību, Kaupens iesmiedamies atbild: «Jāsaka, ka es pats nezinu, kā tas viss notika. Manī ir kaut kas tāds, kas spiež to darīt. Bet to jau labāk zinās psihologu kungi.»
(Turpmāk vēl.)
Publiku šī Kaupena atbilde pārsteidz, un dzirdamas frāzes, ka Kaupens gribot izlikties nenormāls.
Lielceļa laupītājs Kaupens atzīstas visos savos briesmu darbos, stāstīdams ar patiku un aizraušanos. Viņš nekā neslēpj, atceras, ko vien spēj, lai stāstījums iznāktu spilgtāks. Slepkavības, aplaupīšanas, garlaicīgas laupījuma gaidīšanas lielceļa malā, rīta agrumu, vakara krēslu, dzīres mežā kopā ar saviem upuriem un kā par kungu uzcirties viņš iet uz balli. Jelgavnieki vēl atceras šo švītu ballē. Bet jau tad viņam bijis savāds skats. Kāds inteliģents atceras sarunu ballē ar skolotāju. “Kas tas ir par jaunkungu, kas tik cieši manī skatās?” “Noziedznieka tips.” Bet kas toreiz varēja domāt, kas švītā slēpjas. Toreiz bijis glīts jaunskungs, tagad pēc gada cietumā – palikusi tikai ēna. Toreiz viņam bijusi aiz muguras kriminālromāna kombinācija ar krimināluzraugu Preisu, kuru bandīts nošāvis par to, ka Preiss bijis viņam uz kādas slepkavības pēdām. Tas noticis 1921. gadā. Ja Preiss nebūtu kritis, bandīts jau toreiz būtu likvidēts.
Tagad tiesājamais, liekas, savu likteni uzņēmies un stāsta visu. Formalitātes un liecinieki viņam garlaicīgi. Viņš stāsta kā izsmieklu cilvēcībai, ciniski, vienkārši, lai “psihologi spriež, kamdēļ es to darīju”. Viņā parādījies cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, ko mitoloģijā sauc par Belcebulu. Viņš – spilgta Belcebula parādība. Iznācis no kapsētas un nostājies priekšā ceļa barucējiem, viņš uzsauc: “Stāvat!” Kad braucējs vaicā: “Kas tu esi?” “Velns!” viņš atbild apzinīgi vai neapzinīgi, bet runā patiesību, savu īsto vārdu atradis. Velnišķi ir viņa apslēptie smiekli tiesas zālē, kad taisnojas viņa “līdzdalībnieki”, vai kad viņš iesmejas, tiesai atstājot zāli.
Uz lielceļa viņš nežēlo neviena – aptīra visus, sākot no 60 santīmiem līdz tūkstošiem latu. “Pīpi un ēdamo es nekad nelaidu garām”, tā pats stāsta, “jo tās ir vajadzīgas lietas. Nekādu pamudinātāju man nebija, pats gribēju piesavināties ceļa braucēju mantas. Pretošanās nebija. Paņēmu, ko atradu, un palaidu.” Laupītāja stāstos iepīti vai visi Jelgavas lielceļi: Jelgavas – Kalnamuižas, Jelgavas – Žagares, Jelgavas – Dobeles, Jelgavas – Mūrmuižas… “Tas bija mans rajons,” viņš skaidro, “un Jelgava – mana galvaspilsēta.” “Kamdēļ laupījāt?” ievaicā tiesa. “Spieda trūkums. Kad kabata tukša un vajadzēja naudas, tad gāju uz medībām… Dabūju 22000 – man vienai nedēļai pietika.” “Kamdēļ laupījāt uz Kalnamuižas lielceļa?” “Tamdēļ, ka bij izdevīga vieta un aplenkšanai neiespējama. Apmetos, nogaidīju pievakaru un sāku apturēt braucējus. Palika tumšs un bija droša rīkošanās. Bija laba pozīcija pie vecā tvaika katla, kuru ar lielgabalu nevar sasist. Loms ķērās labs. Izrāvu apmēram 10000. Bet tad nāca apsardzībnieki. Izšāvu ap 30 šāvienu. Bet neķēra. Es devos uz Jelgavu, kur dabūto naudu nodzīvoju.”
