Mārtiņus (10. novembri) galvenokārt saistām ar gaiļa vai zoss kaušanu, bet mūsu senčiem daudzviet Latvijā tie bija arī ķekatu laika sākums.
Mārtiņus (10. novembri) galvenokārt saistām ar gaiļa vai zoss kaušanu, bet mūsu senčiem daudzviet Latvijā tie bija arī ķekatu laika sākums.
«Mārtiņam gaili kāvu..» – šīs tautasdziesmas rindas laikam ir pirmās, kas nāk prātā, kad 10. novembrī pēc baznīcas, bet vidū starp rudens saulgriežiem Miķeļiem un Ziemassvētkiem pēc Saules kalendāra iekrīt Mārtiņi. Mūsdienās saimniecēm pat tāds kā ķīviņš izceļas, kurš no mājputniem Mārtiņdienā īsti liekams katlā – gailis vai zoss –, bet, kad senie svētki garām, ar nožēlu daudzi secina, ka vistu karalim ar nazi un katlā likšanu tikai piedraudēts, bet ceptā zoss vēl neapēsta aizlidojusi uz dienvidiem kādam meža māsu kāsim līdzi, āboli vien no caurā vēdera biruši laukā.
Ticējumi un tautasdziesmas gan liecina, ka mūsu senču attieksme pret Mārtiņu tradīcijām bijusi daudz nopietnāka. Viņiem Mārtiņi iezīmēja laiku, kad staļļi un kūtis pilnas lopiem, apcirkņi – pa vasaru sūri grūti audzētajiem graudiem, bet priekšā vēl garais, bargais bada laiks ziema. Ne jau velti Miķeļi mūsu senču kalendārā saukti par Apjumībām, bet Mārtiņu otrais nosaukums bijis Apkūlības.
Miķeļi iezīmēja vasaras darbu beigas, bet Mārtiņi – jau pirmo ziemas darbu sākumu, tāpēc Miķeļu tradīcijas vairāk saistītas ar vasaras laika ieražām, bet Mārtiņi reizēm atgādina Ziemassvētkus. Pa vidu abiem rudens svētkiem bijis klusais veļu laiks jeb dievaines, kas aizsācis pasaku stāstīšanu un mīklu minēšanu garajos ziemas vakaros.
Valodnieks K.Siliņš skaidro, ka īpašvārds Mārtiņš latviešu valodā cēlies no latīņu Mārtius – ‘veltīts Marsam, kareivīgs’. Varbūt viņam taisnība, jo latviešiem Mārtiņos ar gaiļa upuri tika pieteikts īstens «karš» kūtīs: sākās laiks, kad kauti vasaras barokļi un darinātas desas. Bet bija arī jādomā par lopiņu un cilvēku labklājību garajā ziemas periodā. Ar Mārtiņiem lopi ganos vairs netika laisti, un zirgu svētībai saimnieks Ūsiņam upurēja gaili, ar tā asinīm notriepjot staļļa durvju stenderes. Savukārt govju un īpaši aitu labklājībai meitas līdzīgi kūtīs kāva vistas.
Par ziemas laika iestāšanos visvairāk liecināja precību zīlēšanas ieradumi un latviešiem tik savdabīgie masku gājieni. Lai zinātu, vai nākamgad būs palikšana tajā pašā vietā, meitām Mārtiņdienā bija jāmet kurpe pāri galvai. Ja tā nokrita ar purngalu pret durvīm, tad nākamruden varēja gaidīt precinieku, bet ja ar papēdi – vēl gadu būs jāpaliek tajā pašā vietā. Tāpat precinieku atnākšanu varēja noteikt ar gaili vai vistu. Katra meita uz grīdas nobēra čupiņu graudu, no kuras kaudzītes putns ēdis, tā meita nākamgad tiks izprecēta.
Masku gājienos katram tērpam un katrai rotaļai bija sava īpaša nozīme. Lauma, velns, ragana, Laime, Nāve, Nelaime, Garā sieva, Mazais vīriņš, Dzīvais mironis – tās Mārtiņos ir tikai dažas no tradicionālajām ķekatu maskām, kuru uzdevums ir bijis atvairīt ļaunos garus un likteņa lemto ļaunumu. Dzīvnieku maskas vairāk kalpojušas meža zvēru pielūgsmei un mājlopu auglības no nodrošināšanai. Pazīstamākās no tām – vilks, aita, zirgs, jātnieks un zirgs, lācis dzērve. Ticējuši, ka dzērves knābienam bijusi īpaši svētījoša un auglību nodrošinoša nozīme. Ķekatnieki dēvēti arī par mieseniekiem un suselniekiem – no vārda «miesa», «miesnieks» un «sukāt», savukārt ķekatās iešana guvusi arī Mārtiņa dzīšanas nosaukumu.
Ja varbūt kaut kas senajās upurēšanas tradīcijās pārņemts no vāciešiem vai skandināviem, kuriem arī Mārtiņdienas tradīcijas bijušas plaši pazīstamas un izvērstas, šodien aizgūtais un «īstenais» tajās palicis tikpat kā neatšķetināms. Un varbūt tam nav lielākas nozīmes, jo arī mūsu senču darba ritumā daudz kas mainījās citu tautu vai pašu atklājumu ietekmē, bet galvenais taču ir, lai viss izdotos, ziemas sastingumā būtu dzīvība un kaut nedaudz jautrības.
