Kad teicu, ka bijām Parīzē, daudzi jautāja – darba jautājumos vai tāpat vien? Mana atbilde bija – tāpat vien. Vienkārši būt Parīzē. Jo Parīze man šķiet viena no mūsu planētas pilsētām, kur katram gribas nokļūt. Tāpat kā Romā. Ja ir teiciens, ka visi ceļi ved uz Romu, tad otrs apgalvojums varētu būt – visi kādreiz grib nokļūt Parīzē!
Ceļojuma veiksme bija laba kompānija – četri radoši domubiedri, no kuriem visi, izņemot mani, Parīzi bija iepazinuši jau agrāk. Jau lidostā saskatīju pāris pazīstamu cilvēku, kas saistīti ar mākslu. Vārds pa vārdam, un atklājās, ka Parīzē tieši šīs nedēļas nogalē norisinās laikmetīgās mākslas festivāls FIAC! Lai gan vismaz pāris nedēļas pirms lidojuma pētīju visu internetā un drukātās vietnēs, kas saistīts ar Parīzi, šī ziņa man bija atklājums. Skaisti, ceļojums var sākties un kļūst arvien interesantāks!
Lidmašīnā apsēdos blakus vīram, kas lidojuma sākumā vērās iluminatorā, bet, dzirdot mūsu sarunu par to, kā no lidostas nokļūt līdz pilsētas centram, sāka sarunu par Parīzi, kas turpinājās visu lidojuma laiku divu stundu garumā.
Kad lidojums bija galā, viņš secināja – cik ātri var paiet laiks, ja ir interesantas sarunas. Un sarunas bija par to, kā izbaudīt brokastis Parīzē, agri rītā aizejot uz tuvāko bulanžēriju un nopērkot siltu bageti vai kruasānus. Par to, ka Parīze ir tik dažāda un daudzveidīga, ka uzreiz tā nav aptverama. Par to, kur var noķert īstās Parīzes šarmu un kur tā ir nedaudz bīstama.
Par visgaršīgāko kūku un saldējumu, kas jānobauda Parīzē. Par metro biļetēm, kā tās izdevīgāk iegādāties, bet varbūt arī nemaz nav vajadzīgas, jo Parīzi esot iespējams izstaigāt kājām. Lai tikai būtu skaists laiks pastaigām. Arī man tā šķita, pētot Parīzes karti, taču mērogi staigājot ir pavisam citi, nekā lūkojoties kartē.
Francija mūs sagaidīja ar sparīgu vēju un nelielu smidzekli, kas pazuda pa ceļam uz pilsētas centru. Kad Parīze pa autobusa priekšējo logu izklājās mūsu priekšā, bija jau tumšs un tā mirdzēja tūkstoš gaismiņās. Un, protams, gaismu gūzmai pāri pacēlās izgaismotais Eifelis.
Parīzes metro esot sarežģīts, tā dzirdēts, par ko ikdienā nevarēju neko sliktu teikt. Vienīgi meklējot atpakaļceļu uz lidostu, Parīze mūs negribēja laist prom.
Bet nu par neatkārtojamām piecām dienām, kas piepildīja mūsu radošos garus uz ilgu laiku.
Pirmais pārsteigums – izejot no metro virszemē, lai nokļūtu Monmartrā, kur mūsu apmešanās vieta, sastopos ar jūgenstila arhitekta Hektora Gimāra izsmalcināto pagājušā gadsimta sākumā tapušo metro ieejas veidojumu. Par to esmu stāstījusi stilu mācības lekcijās, un nu tas ir tepat – realitātē.
Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 6. novembra, «Zemgales Ziņās». Foto no Ilonas Drīliņas albuma
