Tagad Monmartrā ir arī nedaudz no Latvijas – karodziņš lentītes veidolā.
Kad teicu, ka bijām Parīzē, daudzi jautāja – darba jautājumos vai tāpat vien? Mana atbilde bija – tāpat vien. Vienkārši būt Parīzē. Jo Parīze man šķiet viena no mūsu planētas pilsētām, kur katram gribas nokļūt. Tāpat kā Romā. Ja ir teiciens, ka visi ceļi ved uz Romu, tad otrs apgalvojums varētu būt – visi kādreiz grib nokļūt Parīzē!
Ceļojuma veiksme bija laba kompānija – četri radoši domubiedri, no kuriem visi, izņemot mani, Parīzi bija iepazinuši jau agrāk. Jau lidostā saskatīju pāris pazīstamu cilvēku, kas saistīti ar mākslu. Vārds pa vārdam, un atklājās, ka Parīzē tieši šīs nedēļas nogalē norisinās laikmetīgās mākslas festivāls FIAC! Lai gan vismaz pāris nedēļas pirms lidojuma pētīju visu internetā un drukātās vietnēs, kas saistīts ar Parīzi, šī ziņa man bija atklājums. Skaisti, ceļojums var sākties un kļūst arvien interesantāks!
Lidmašīnā apsēdos blakus vīram, kas lidojuma sākumā vērās iluminatorā, bet, dzirdot mūsu sarunu par to, kā no lidostas nokļūt līdz pilsētas centram, sāka sarunu par Parīzi, kas turpinājās visu lidojuma laiku divu stundu garumā.
Šarms un bīstamība
Kad lidojums bija galā, viņš secināja – cik ātri var paiet laiks, ja ir interesantas sarunas. Un sarunas bija par to, kā izbaudīt brokastis Parīzē, agri rītā aizejot uz tuvāko bulanžēriju un nopērkot siltu bageti vai kruasānus. Par to, ka Parīze ir tik dažāda un daudzveidīga, ka uzreiz tā nav aptverama. Par to, kur var noķert īstās Parīzes šarmu un kur tā ir nedaudz bīstama. Par visgaršīgāko kūku un saldējumu, kas jānobauda Parīzē. Par metro biļetēm, kā tās izdevīgāk iegādāties, bet varbūt arī nemaz nav vajadzīgas, jo Parīzi esot iespējams izstaigāt kājām. Lai tikai būtu skaists laiks pastaigām. Arī man tā šķita, pētot Parīzes karti, taču mērogi staigājot ir pavisam citi, nekā lūkojoties kartē.
Francija mūs sagaidīja ar sparīgu vēju un nelielu smidzekli, kas pazuda pa ceļam uz pilsētas centru. Kad Parīze pa autobusa priekšējo logu izklājās mūsu priekšā, bija jau tumšs un tā mirdzēja tūkstoš gaismiņās. Un, protams, gaismu gūzmai pāri pacēlās izgaismotais Eifelis.
Parīzes metro esot sarežģīts, tā dzirdēts, par ko ikdienā nevarēju neko sliktu teikt. Vienīgi meklējot atpakaļceļu uz lidostu, Parīze mūs negribēja laist prom.
Bet nu par neatkārtojamām piecām dienām, kas piepildīja mūsu radošos garus uz ilgu laiku.
Slēģi pret nelūgtiem ciemiņiem
Pirmais pārsteigums – izejot no metro virszemē, lai nokļūtu Monmartrā, kur mūsu apmešanās vieta, sastopos ar jūgenstila arhitekta Hektora Gimāra izsmalcināto pagājušā gadsimta sākumā tapušo metro ieejas veidojumu. Par to esmu stāstījusi stilu mācības lekcijās, un nu tas ir tepat – realitātē. Pāris soļu sānielā, un diezgan ātri atrodam apmešanās vietu – fantastisku vienistabas dzīvoklīti pirmajā stāvā ar karmīnkrāsas ieejas durvīm no ielas un diviem slēģotiem logiem. Mūs sagaida Suzanna, īsta francūziete viedos gados, kas skaidrā un lēnā angļu valodā izstāsta visu nepieciešamo – kā ieslēgt elektrisko plīti (jā, vakariņas mēs gatavosim mājās), kur ir spilveni (tie ir ļoti mīksti), kā aizvērt slēģus, jo no ielas var iekāpt kāds nelūgts viesis, – un aizejot novēl lielisku atpūtu Parīzē.
Vīns un arhitektūra
Katra diena tika izplānota, kur, kā nokļūt, ko apskatīsimies, taču Parīze ieviesa savas korekcijas. Labs franču vīns, visur laba kafija, sīpolzupa, lielisks saldējums un daudz mākslas klātbūtnes. Vienu pilnu dienu veltījām Pompidū centra izstādēm. Piepildījām sevi pārpārēm ar mākslas stiliem, mūsdienu mākslas izpausmēm. Saskārāmies ar lielisku arhitektūras paraugu – Franka Gerija arhitektūras parādi, kas tika izrādīta vienā no Pompidū centra izstādēm. Dienās, kad baudījām Parīzi, tika atklāts viņa projektētais Luija Vitona fonda izstāžu centrs – grandioza mūsdienu arhitektūras celtne. Izstaigājām neskaitāmās galerijas Latīņu kvartālā un rajonā ap Sēnu. Vēlā vakarā pēc Eifeļa torņa apskates nokļuvām Tokijas pilī – modernās mākslas muzejā, kas savus apmeklētājus gaida līdz pusnaktij un kur ir bagātīgs mākslas grāmatu veikals. Protams, sevi atrādījām Parīzes Dievmātes katedrālei, taču ļoti īpatnēja un interesanta ir turpat uz salas esošā Svētā kapela ar fantastiskiem stāstiem viduslaiku vitrāžās. Tā ir vieta, caur kuru uz giljotīnu vesti visi sodam nolemtie augstmaņi, arī to pastāstīja ceļabiedrs lidmašīnā.
Vienā no Parīzes dienām nokļuvām lieliskā mākslas un dizaina galeriju izstādē, kas bija izvietota uzbūvētos paviljonos Elizejas lauku malā. Ejot no stenda uz stendu, aplūkojām pagājušā gadsimta piecdesmito, sešdesmito gadu dizaina mēbeles – ikonas.
Ciemos pie Pikaso
Pēdējo dienu pirms došanās prom veltījām pastaigai pa Monmartru. Nejauši uzgājām māju, kurā savu pirmo mākslinieku darbnīcu Parīzē bija atradis ģēnijs Pablo Pikaso. Pusdienojām krodziņā, kur katrs apmeklētājs pie sienas, griestiem vai citas plaknes atstāj kādu novēlējumu vai ziņu par sevi. Un tagad Monmartrā ir arī nedaudz no Latvijas – karodziņš lentītes veidolā.
Bijām vēstures, mākslas, brīvā gara, franču šarma un smalkas estētikas ielenkumā.
Atceļā no lidmašīnas virs Francijas laukiem vakara krēslā redzu – pa neizgaismotu lauku ceļu kāds brauc mājās. Arī mēs lidojam Latvijas virzienā.
Pēc kādas pusstundas stjuarte ziņo: «Mēs esam 11 000 metru augstumā, aiz lidmašīnas borta -59 grādi pēc Celsija, Parīzē +17, Rīgā plānojam būt 22.30, Rīgā +1 grāds.» Esam atpakaļ uz zemes tiešā un pārnestā nozīmē.
Kādā no saviem rakstiem iepriekš jau esmu minējusi, ka katra pirmoreiz satiktā pilsēta man dod sajūtu par kādu no krāsām. Par Parīzes toņiem varu teikt – tā ir kā mākslinieka krāsu palete, tik daudzveidīga un krāsaina, kas jebkurā kombinācijā izskatās labi. ◆
